Šonakt steidzamības kārtā sabīdīju vēl vienu posterbalādi (audio un video skat. zemāk). Jo viss notiek ar paātrinājumu. Pārliecības deldējas, sintezējas vislielāko pretrunu koalīcijās. Taču valsts vadītāji svinīgi turpina imitēt NATOrālu mieru. Ļaudis noskumst vairāk un vairāk. Neziņa, apātija, izmisums, nepiedzīvotas skumjas un smeldze par pazaudēto valsti, latviskas Latvijas cerībām, suverēnu saimniekošanu savā zemē – tas viss pačab un pār irstošo sapņu sakaltušajām lapām brien bezdzimuma Eiroamēbu smalkie diktatoru apavi, šņirkstēdami latviešu valodā. Latvijas amputācija
Ir jārunā, kas uz sirds. Ir jābrēc, lai jūsu vietā nebrēktu akmeņi. Vēl ir dots mazs, ļoti mazs laiks. Pēc tam jūsu pārliecība un tās apliecināšana tiks definēta kā “naida runa” un ar policejiskas Eiroimpērijas represīvajiem līdzekļiem aizliegta, apkarota. Viss, kas jums bijis svēts, dārgs, kā latvietim vai vienkārši sirdsapziņas cilvēkam nozīmīgs, kļūs par dažādu deviāciju apsēstām minoritātēm bīstamiem aizspriedumiem. Jo karstāk mīlēsiet savu zemi, latvisko, svēto, jo bīstamāks ienaidnieks kļūsiet sistēmai, kas ik dienas pieņemas spēkā.
Globālais bankrots ir nepieciešams, lai jūs aiz nabadzības būtu spiesti pieņemt visneiedomājamākās lietas kā jaunā morālā fašisma normu. Ja pieņemsiet, jums būs maize un izpriecas, tikai nebūs vairs sirdsapziņas un Dieva līdzību atspoguļojošas identitātes. Jūs būsiet sekulāri, dēmonu brīvi apdzīvoti eiropieši, standartizēti līdz nešķīstības visbanālākajam standartam. Valdīs miers un drošība. Visi bīstamie būs izolēti, neitralizēti, aizbēguši kalnos, džungļos vai pazemē. Kā pirms 2010 gadiem. Un tad nāks gals… Kungs, nāc drīz! Bet kamēr Tu esi ceļā, mēs par savu Latviju vēl pakarosim. Svētī mūs, Kungs.
Ja Islandes vulkānam nav tālu līdz Rīgai un vēl tālāk, tad man līdz simtiņam arī ne. Šogad apritēs 53-šais, kopš esmu sācis ceļojumu uz mūžību. Nesen noskatījos Youtube kāda laipni ieklāto LPSR Mikrofona aptaujas koncerta dziesmu “Princesīte”, ko drukni kupls reiz ieprinčoju kopā ar Sandru Ozolīti. Tad vēl tur kāds bij ieperinājis mani savā video, kur Raiņa akmens kāju priekšā dziedāju balādi “Brīvība”. Ar novēlošanos steigdamies pagūt, kamēr , solidarizējoties ar Islandes vulkānu, savu lokālo izvirdumu nav sācis arī Gaiziņš, piemontēju statīvam dēla fotoaparātu, kas spēj fiksēt arī ne pārāk garus video, un pārkausēju datos pāris savas balādes. Protams, lai tūdaliņ tāgadiņ pat uzrautu augšup tai pašā Youtube. Iekausējamās izvēlējos pēc sajūtas – senākas, nesenākas. Protams, ka eksperiments. Nekad agrāk nebiju montējies nopietnā programmā. Pagaidām vēl viss paklibs, jo nejēdzu vēl visas tās kodu un freimu salāgošanas lietas, lai attēlā mute neklibotu aiz jau izskanējušas zilbes vai otrādi. Te pirmais fotoaparāta video :)
Pirms 18 vai 20 gadiem pie debesīm parādījās tāds kā meteorīts jeb ZLO – zināms lidojošs objekts, tāds kā cerība, tāds kā sapnis. Visa tauta platām un spožākām par pašu ZLO laimes asarām acīs raudzījās parādībā. ZLO strauji tuvojās zemei. Aizvien skaidrāk redzamas kļuva tajā iekusušās dārgmetālu un dārgakmeņu rūdu dzīsliņas. Tauta savām acīm neticēja. Taču bija daži, kas savām acīm tomēr ticēja, ātri visu izrēķināja, kaut ko atbilstošu nodibināja un iedarbināja ZLO krišanas paātrinātāju. Tā pirms 17 vai 19 gadiem ZLO ietriecās Tēvzemē. Krāteri izrāva tik milzonīgu, kā te būtu izrakti miljons ziloņu. Cerība vai sapnis bija noracies krātera dibenā, uz kurieni svinīgi pārcēlās visa tauta. Tie daži, kas savām acīm bija ticējuši, atkal visu izrēķināja, kaut ko atbilstošu nodibināja un iedarbināja lohotronu halucinatoru Diena. Read more »
Viņi iesāka ar viltu, maskēdami savu uzbrukumu ar labvēlības dūmiem. Viņi zināja, ka latvieši ļoti cieš zem svešu valdnieku tirannijas un ka vienai daļai tautas sāp, ka tā zeme, ko viņu tēvi bija atkarojuši mežiem un purviem, atrodas sveštautiešu rīcībā un īpašumā. Un viņi sacīja: «Mēs jums dosim brīvību, bļodas pilnas putras un gaļas kalnus, ja jūs mums piekritīsit. Bet mēs uzvaru varam panākt tikai caur demokratiju, kas ir vispārējā vienlīdzība un vispārējās vēlēšanās.» Read more »
tikko sabīdījās garāks atbildes komentārs kādam politiski aktīvam draugam. pārlasīju un nolēmu ieklāt arī blogā. jau mēnešiem nepārejošo kolektīvo diskusiju bezjēgā, iespējams, šis teksts palīdzēs kādam būt uzmanīgākam pret “jauno” politshēmu dizaineriem. rakstīt komentāru mani pamudināja fakts, ka esošā sistēma aukstasinīgi plāno gaistošās tautas nākotni. cita starpā šai vēstulē bija arī pievienots kāda cita politiķa teksts, kas tāpat stimulēja pamudinājumu:
«Roberta Ķīļa vadītā ekspertu grupa Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas uzdevumā izstrādā Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģiju „Latvija 2030” (LIAS). Šī gada 27.aprīlī sākās LIAS 1.redakcijas sabiedriskā apspriešana, kas notiks līdz 17. jūlijam. (LIAS mājas lapa: http://www.latvija2030.lv/page/278 ). Iepazīstoties ar LIAS nākas konstatēt, ka tādas svarīgas tēmas kā Valoda, Kultūra, Nacionālā identitāte šajā dokumentā faktiski nav pat pieminētas un to nākotne tālajā/tuvajā 2030.gadā paliek noslēpumā tīta. Stratēģijā vērojama gaužām tehnokrātiska un globalizācijas tendencēm pārlieku pakļāvīga pieeja.»
atvainojos lasītājiem – komentārus un vēstules rakstu tikai ar mazajiem burtiem. slinkums labot :)
Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Aģentūru Mūza piedāvā Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālu drāmu “VADONIS”.
Jaunais Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera mūzikls VADONIS radīts, atsaucoties uz pēdējo gadu notikumiem Latvijā. Morālā un finansiālā krīze raisa pārdomas un liek uzdot jautājumus visiem, kas ar Latviju saista savu dzīvi šodien un nākotnē.
Kāpēc latviešiem izdodas vienoties tikai ekstrēmos apstākļos? Vai latvieši prot izmantot demokrātiju savas valsts pārvaldei? Vai prezidentāla republika nav vienīgais vieds, kā pārvaldīt šo mazo valsti? Vai viens cilvēks var uzņemties atbildību par tautas likteni? Kam jānotiek valstī un kam pašā cilvēkā, lai viņš par šādu soli izšķirtos? Kāda ir maksa par valstij un tautai ziedotu mūžu? Zemnieks Kārlis Ulmanis stāvēja pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa, piedzīvoja tās ziedu laikus, uzņēmās mesijas lomu un… Vai zaudēja?
Bija vai nebija vērts uzņemties Vadoņa lomu? Kurš būs/varētu būt nākamais?
Pirmizrāde Nacionālajā teātrī 2009.gada 17.septembrī
Pirms 18 vai 20 gadiem pie debesīm parādījās tāds kā meteorīts jeb ZLO – zināms lidojošs objekts, tāds kā cerība, tāds kā sapnis. Visa tauta platām un spožākām par pašu ZLO laimes asarām acīs raudzījās parādībā. ZLO strauji tuvojās zemei. Aizvien skaidrāk redzamas kļuva tajā iekusušās dārgmetālu un dārgakmeņu rūdu dzīsliņas. Tauta savām acīm neticēja. Taču bija daži, kas savām acīm tomēr ticēja, ātri visu izrēķināja, kaut ko atbilstošu nodibināja un iedarbināja ZLO krišanas paātrinātāju. Tā pirms 17 vai 19 gadiem ZLO ietriecās Tēvzemē. Krāteri izrāva tik milzonīgu, kā te būtu izrakti miljons ziloņu. Cerība vai sapnis bija noracies krātera dibenā, uz kurieni svinīgi pārcēlās visa tauta. Tie daži, kas savām acīm bija ticējuši, atkal visu izrēķināja, kaut ko atbilstošu nodibināja un iedarbināja lohotronu halucinatoru Diena. 
