Laura BROKĀNE, NRA, 17.10.2009

Nesen klajā nākusi dzejnieces Andras Manfeldes ceturtā grāmata Sirds pasaka, kas veltīta viņas meitiņai Annai. Grāmatā apkopotas pasakas, kas sarakstītas deviņu gadu laikā. «Ne īsti bērniem, ne īsti pieaugušajiem,» komentē Andra. Grāmatiņu Andra izdevusi «uz savu roku» – no piešķirtā Tukuma domes finansējuma pati sarūpējusi sev palīgus, neslēdzot vienošanos ar izdevniecību. Sirds pasaku rotā arī autores ilustrācijas, kas piešķir grāmatai ļoti gaišu un īpašu noskaņu.

Andra savulaik literatūrā ienāca ar plaši apspriesto grāmatu Adata, kas bija skaudra, autobiogrāfiska narkomānes dienasgrāmata. Vēlāk pēc Adatas motīviem tapa tāda paša nosaukuma Zigmāra Liepiņa muzikālā drāma. Tagad, to atceroties, viņa nedaudz mulst un saka: «Varbūt nav labi rakstīt tik personīgi, bet bezpersoniski taču nav jēgas.» Pārcelšanās uz Tukumu un meitiņas piedzimšana pilsētas ainu vērotāju Andru ir mazliet izmainījusi. Dzejoļi nemaz vairs nerakstoties, viņa atzīstas. Tomēr caur samierināšanos un apstākļu pieņemšanu, viņa spējusi atklāt iepriekš neredzētu skaistumu.

Read more »

Pasaka par Džeri

Veltīts manam pirmajam draugam

Reiz kādā pelēkā, pelēkā, slapjā un draņķīgā rītā bariņš sagumušu cilvēku drūzmējās pieturā. Likās, ka neviens no viņiem nespēja saprast, kādēļ gan kaut kur ir jādodas – uz darbu, skolu, bērnudārzu… Kāpēc gan viņi bija modušies, kūņojušos, steigušies, un kur gan palicis tas sliņķis trolejbuss. Visi kā sarunājuši vairījās ieskatīties otra tikpat skumīgajā un jau no paša rīta nogurušajā sejā. Aplūkodami kurpju purngalus, cilvēki centās atcerēties sapņa laimīgās beigas, kuras kā allaž bija nozagusi modinātāja kviecošā balss.

Slapji sniega bumbuļi lēni krita lejup un, aizsniedzot asfaltu, pārvērtās grūtsirdīgās peļķēs. Kāda mašīna iečīkstināja pašā peļķes viducī un netīrām šļakatām nošķieda tuvāko gaidītāju. Liels, tumšs un lācīgs vīrs izvilka no bagāžnieka saini un nosvieda to ietves vidū. Ar briesmīgu blīkšķi aizcirta mašīnas durvis un prom bija. No maisa brīvībā smilkstēdams kūņojās tūļīgs un pūkains kamols. Cilvēki novērsās…. nē, nē, neņemsim vis, ar nastu pat trolejbusā nekur vairs nevarēs nokļūt. Izrāpies no maisa, biklais un pūkainais radījums ātri vien ievēlās pirmajā peļķē. Pūkas saķepa slapjās pinkās. Nu viņš līdzinājās no kuģa izbēgušai žurkai. Vien pēc silti brūnajām un tik ļoti uzticīgajām acīm varēja noprast, ka žēlīgais dzīvnieks ir suns. Read more »