Latviešu vairums kopš padomju okupācijas pavisam nav aizrāvušies “tikai ar Straumēniem”. Daudzi par tiem joprojām neko nezina. 20 gadus LV izglītības sistēma reformēta tā, ka bērni un jaunieši pat vajadzīgā ideālisma minimumu no eposa “Straumēni” nesaņem. Jā, Imants Ziedonis tā nosauca šo Virzas darbu – eposs par mājām.
Lai Ķīlis labāk uzķīlē kādu konservatīvāku nācijas izdzīvošanas modeli, nevis kastrē jau to, ko komunisti un viņu pēcteči pēcatmodas laikā gana izkastrējuši.
Un lai mans skolasbiedrs, draugs ārsts, muzicēšanas kolēģis Zatleru Valdis nemēģina ieskalot kādam, ka viņam rūp latviešu tautas nākotne. Kamēr viņa komandā būs iedzīts Ķīlis, visu labo ideju laivā būs milzu internacionālā liberāltotalitārisma sūce.
Gončarova runu noklausījos, aizturējis elpu. Savu latvieša patriotismu mācos arī no dižu krievu piemēriem. Pat nacionālistu katehismu izlasīju kāda radikāla krieva oriģinālajā programmā Катехизис русского в Россиянии, no kā latviešu nacionālistiem būtu uj ku daudz, ko mācīties. Krievu pieredze nav tālu jāmeklē, arī izcietušies no savējiem masveidā nežēlīgi. Tāpat, kā mēs. Gan viņus, krievu nacionālistus, pūlas izdeldēt neoliberāļi jeb postboļševiki, līdzīgi, kā latvieši latviešus pie mums. Jācer, ka nacionālā apvienība, kļūstot par augstākās līgas politisko spēlētāju, tik viegli nepiekāpsies šīs līgas noteikumiem, kuru rezultātā savu nacionālo valsti un tās patriotiem idento pašapziņu esam zaudējuši. Aizmirstiet aprobežotā latvietī pēc noklusējuma (defoltā) dusošo neganto attieksmi pret visu slāvisko un noklausieties ļoooti mūsu inteliģencei neatbilstoši inteliģentā Gončarova sacīto, pārceļot to savā valodā, savos tēlos, savu varoņu un dižgaru vēsturē. Jo arī mums taču nav īstu latviešu nacionālo skolu. Ja nav latviešu, kas mums varētu iemācīt tādas izveidot, mācīsimies vismaz no tiem, no kuriem mēs to varētu iemācīties. Rietumos tādu iespēju vairs nepastāv. Viss tradicionālais tur tiek traktēts kā visu netradicionālo diskriminējošs. To pierāda pieaugošā kristianofobija, kas jau vairākās rietumu valstīs baznīcas mācību likusi pasludināt ārpus likuma. Ja nu vienīgi musulmāņu dēļ šo to vēl viņi tur pieļauj, jo islamistu prasības Eiropas valstīs laikam skan kā mājiens ar spridzekļu jostu.
Attēlā divi Bardu skolas audzēkņi nodarbības laikā: Jānis Sils – stāvus ar nazīti, Ivo Rubīns – pusguļus ar nūju. Tā gan ir Tuvcīņas skolas nodarbība un gan Jānis, gan Ivo ir šīs cīņas instruktori. Jānis spēlē ģitāru, Ivo – ģitāru un pašdarinātu kokli.
Klusiņām, ne pārāk afišēti un arī ne pārāk disciplinēti no manas puses, sirdī dziļi gribētais, proti, Bardu skola, pa mazītiņam ienākas. Sākumā mēģinājām tikties regulāri. Ne īsti kādi mūziķi vai dzejdari, vairāk pat patriotiski kaušļi. Taču bez kaušļa vai Dieva heralda sindroma par bardu kļūt nemaz nevar. Kur nu vēl iegūt reizēm drillēto apzīmējumu “sociālais bards”. Protams, ka tas viss ir galīgi aptuveni, jo pamatā jau tomēr jāizkūņojas ļoooti nemierīgam un līdz neapturamai asiņošanai uzplēsatam dzejniekam, kas pēc tam štimmē sevi ieskaņot kādas piemērotas nošu lavīnas straumē. Man tas izdevās ar ģitāras airi rokās. Nu tas izdevies arī manam pirmajam čaklākajam bardskolniekam Jānim Silam. Dziesmas “Klusēšans zelts” brīvā, pirmatnējā versija izskanēja jau agrāk. Tagad to visu salikām kopā pilnskanējumā. Manuprāt, sanāca sakarīgs bardregejs. Tāds ļoti vienkāršs, taču ar poētisku tetovējumu rotātas dūres mājieniem, kas, iespējams, mazāk šķel žokļus, bet vairāk trauc vienatnē par bojāejošajiem savējiem noraudātās asaras. Esmu pateicīgs, ka kaut kas tāds mums galu galā tomēr izdevās. Tik grūti šis bardiskum asnojas mūsu tautiņā, kas pēdējās dekādēs indēta ar šlāgergāzētājiem vai līdz pašpietiekamības ilūzijai pieskandināt ar folkloras virzienā austiem sauļup dziesmojumiem. Bet nu, Jāni, labāk nodziedi mums to kopā darināto jauno gabalu. Teksts un melodijas straume – Jāņa. Aranžējuma stellēs sēdēju es :)
Jau 25 gadus esmu pareizticīgs. Pievienojos šai baznīcai vēl padomju laikos. Tā kā Latvija vēsturiski bijusi zem Krievijas patriarhijas omofora, Antiohijas vai Aleksandrijas pareizticīgo patriarhijām pievienoties nebija iespējams. To nenožēloju, jo tik daudz padomju režīma nokauto jaunmocekļu no ticīgo vidus, cik ir Krievijai, nav nevienai tautai pasaulē. Nu zinu arī, ka tās ir divas un pavisam dažādas tautas – krievi boļševiku pēcteči un patiesi pareizticīgi krievi.
Regulāri klausos krievu priestera tēva Dmitrija Smirnova ētera sarunas ar klausītājiem raidstacijā Radoņež. Nav krieviem otra tik konkrēta, iedvesmota, reālistiska un drosmīga ētera misionāra, kāds ir viņš. Visvairāk viņu ienīst paši krievi. Vispirms jau boļševiku pēcteči, taču arī tie, kas uzskata sevi par pareizticīgiem un dzīvo sen zaudētās Krievijas varenības ilūzijā. Tēvs Dmitrijs viņu ilūzijas atmasko un drosmīgi apliecina patiesību par aizvien dziļāko postu, kādā Krievija nonāk šodien.
Gan tiem, kas krievus nīst akli, gan tiem, kuru antipātijas ir pamatojamas, iesaku noklausīties zemāk pievienoto viņa pēdējās svētdienas radio ētera fragmentu, kurā tēvs Dmitrijs ļoti tieši pasaka, ka Krievijas un krievu tautas, kādu to atceras šīs impērijas vēsture, vairs nav un pavisam drīz, ja viss turpināsies tāda pat garā, nekas nepaliks pāri arī no tās, kas vēl ir. Read more »
Šonakt steidzamības kārtā sabīdīju vēl vienu posterbalādi (audio un video skat. zemāk). Jo viss notiek ar paātrinājumu. Pārliecības deldējas, sintezējas vislielāko pretrunu koalīcijās. Taču valsts vadītāji svinīgi turpina imitēt NATOrālu mieru. Ļaudis noskumst vairāk un vairāk. Neziņa, apātija, izmisums, nepiedzīvotas skumjas un smeldze par pazaudēto valsti, latviskas Latvijas cerībām, suverēnu saimniekošanu savā zemē – tas viss pačab un pār irstošo sapņu sakaltušajām lapām brien bezdzimuma Eiroamēbu smalkie diktatoru apavi, šņirkstēdami latviešu valodā. Latvijas amputācija
Ir jārunā, kas uz sirds. Ir jābrēc, lai jūsu vietā nebrēktu akmeņi. Vēl ir dots mazs, ļoti mazs laiks. Pēc tam jūsu pārliecība un tās apliecināšana tiks definēta kā “naida runa” un ar policejiskas Eiroimpērijas represīvajiem līdzekļiem aizliegta, apkarota. Viss, kas jums bijis svēts, dārgs, kā latvietim vai vienkārši sirdsapziņas cilvēkam nozīmīgs, kļūs par dažādu deviāciju apsēstām minoritātēm bīstamiem aizspriedumiem. Jo karstāk mīlēsiet savu zemi, latvisko, svēto, jo bīstamāks ienaidnieks kļūsiet sistēmai, kas ik dienas pieņemas spēkā.
Globālais bankrots ir nepieciešams, lai jūs aiz nabadzības būtu spiesti pieņemt visneiedomājamākās lietas kā jaunā morālā fašisma normu. Ja pieņemsiet, jums būs maize un izpriecas, tikai nebūs vairs sirdsapziņas un Dieva līdzību atspoguļojošas identitātes. Jūs būsiet sekulāri, dēmonu brīvi apdzīvoti eiropieši, standartizēti līdz nešķīstības visbanālākajam standartam. Valdīs miers un drošība. Visi bīstamie būs izolēti, neitralizēti, aizbēguši kalnos, džungļos vai pazemē. Kā pirms 2010 gadiem. Un tad nāks gals… Kungs, nāc drīz! Bet kamēr Tu esi ceļā, mēs par savu Latviju vēl pakarosim. Svētī mūs, Kungs.
Šodien 23. septembrī plkst. 18.30 notiks literāri muzikāls vakars “Ar dziesmu un dzeju pret bezizeju”. Pasākumā ar patriotiskām, politiskām un dvēseliskām dziesmām un dzejoļiem piedalīsies Latviešu Nacionālā Kluba jaunieši, Kaspars Dimiters, kopa “Pērkonieši” un citi. Aicinām arī citus, kas vēlas uzstāties ar saviem radoši skanošajiem darbiem.
Vakara noslēgumā – sarunas par šodienas politiskajām norisēm.
Pasākums notiks LNK jaunajā mītnē. Pieteikšanās gan dalībniekiem, gan klausītajiem un sīkākas ziņas pa epastu redakcija[at]nacionalisti.lv vai pa tālruni 27882903.
Pārgudrais kosmopolīts Ķīlis atkal palaidis latviešus indējošo gāzes devu. Te Delfi atreferētais:
Gončarova runu noklausījos, aizturējis elpu. Savu latvieša patriotismu mācos arī no dižu krievu piemēriem. Pat nacionālistu katehismu izlasīju kāda radikāla krieva oriģinālajā programmā 
