Lielā un mazā acs

Braucu ar velosipēdu. Laiks bija tuvu pusnaktij. Parka asfaltētais riņķis panesa vienīgi mani. Un naktī vēl dzltenzeltaināk mirdzošās lapas. Šai trasē vienmēr jūtos kā uz savas planētas. Tādā vēlumā parādās tikai dīvaiņi, kam dienā neērti rādīt savus dzīves nogurdinātos stāvus, kurus sirdis vai ārsti pamudinājuši kaut stundiņu ikdienā pasoļot aktīvāk. Cits soļo ar suni, cits savā nodabā. Nāk arī jaunieši ar diviem melniem un smukiem sugas šuneļiem, kas nemitīgi aušojas, viens otru lapās vārtīdami. Vēlīno dīvaiņu kustoņi nekad nav agresīvi. Nez kuro apli tiem garām plīvojošais velominējs tos galīgi neinteresē. Tikai reizi gadījās viens nervozāks. Biju pārāk aizdomājies. Šuņuks izsprāga no tumsas un kā mazs, spalvains lielgabals šāva: waw, waw, waw… Bet tas bija kaut kad, ne vakar. Vakar te vienā, te citā parka stūrī no jaudīgo laternu zili sudrabotās tumsas iznira ne mazāk par mani padzīvojis vīrietis brillēs, nadzīgi izsoļodams sev vien zināmo maršrutu. Ap viņu tuvākiem un tālākiem apļiem riņķoja liels vilka suns, taču arī ne bīstamāks par laternu stabu, kam, vaļā acīm un pie jēgas būdams, virsū neskriesi. Read more »