Īsts sapnis – sarkanbaltsarkana varavīksne pār vienkāršu lauku sētu.
Ja mēs tā aizstāvētu savas nacionālās skolas
Gončarova runu noklausījos, aizturējis elpu. Savu latvieša patriotismu mācos arī no dižu krievu piemēriem. Pat nacionālistu katehismu izlasīju kāda radikāla krieva oriģinālajā programmā Катехизис русского в Россиянии, no kā latviešu nacionālistiem būtu uj ku daudz, ko mācīties. Krievu pieredze nav tālu jāmeklē, arī izcietušies no savējiem masveidā nežēlīgi. Tāpat, kā mēs. Gan viņus, krievu nacionālistus, pūlas izdeldēt neoliberāļi jeb postboļševiki, līdzīgi, kā latvieši latviešus pie mums. Jācer, ka nacionālā apvienība, kļūstot par augstākās līgas politisko spēlētāju, tik viegli nepiekāpsies šīs līgas noteikumiem, kuru rezultātā savu nacionālo valsti un tās patriotiem idento pašapziņu esam zaudējuši. Aizmirstiet aprobežotā latvietī pēc noklusējuma (defoltā) dusošo neganto attieksmi pret visu slāvisko un noklausieties ļoooti mūsu inteliģencei neatbilstoši inteliģentā Gončarova sacīto, pārceļot to savā valodā, savos tēlos, savu varoņu un dižgaru vēsturē. Jo arī mums taču nav īstu latviešu nacionālo skolu. Ja nav latviešu, kas mums varētu iemācīt tādas izveidot, mācīsimies vismaz no tiem, no kuriem mēs to varētu iemācīties. Rietumos tādu iespēju vairs nepastāv. Viss tradicionālais tur tiek traktēts kā visu netradicionālo diskriminējošs. To pierāda pieaugošā kristianofobija, kas jau vairākās rietumu valstīs baznīcas mācību likusi pasludināt ārpus likuma. Ja nu vienīgi musulmāņu dēļ šo to vēl viņi tur pieļauj, jo islamistu prasības Eiropas valstīs laikam skan kā mājiens ar spridzekļu jostu.
Patiesība par Krieviju no patiesa krieva
Jau 25 gadus esmu pareizticīgs. Pievienojos šai baznīcai vēl padomju laikos. Tā kā Latvija vēsturiski bijusi zem Krievijas patriarhijas omofora, Antiohijas vai Aleksandrijas pareizticīgo patriarhijām pievienoties nebija iespējams. To nenožēloju, jo tik daudz padomju režīma nokauto jaunmocekļu no ticīgo vidus, cik ir Krievijai, nav nevienai tautai pasaulē. Nu zinu arī, ka tās ir divas un pavisam dažādas tautas – krievi boļševiku pēcteči un patiesi pareizticīgi krievi.
Regulāri klausos krievu priestera tēva Dmitrija Smirnova ētera sarunas ar klausītājiem raidstacijā Radoņež. Nav krieviem otra tik konkrēta, iedvesmota, reālistiska un drosmīga ētera misionāra, kāds ir viņš. Visvairāk viņu ienīst paši krievi. Vispirms jau boļševiku pēcteči, taču arī tie, kas uzskata sevi par pareizticīgiem un dzīvo sen zaudētās Krievijas varenības ilūzijā. Tēvs Dmitrijs viņu ilūzijas atmasko un drosmīgi apliecina patiesību par aizvien dziļāko postu, kādā Krievija nonāk šodien.
Gan tiem, kas krievus nīst akli, gan tiem, kuru antipātijas ir pamatojamas, iesaku noklausīties zemāk pievienoto viņa pēdējās svētdienas radio ētera fragmentu, kurā tēvs Dmitrijs ļoti tieši pasaka, ka Krievijas un krievu tautas, kādu to atceras šīs impērijas vēsture, vairs nav un pavisam drīz, ja viss turpināsies tāda pat garā, nekas nepaliks pāri arī no tās, kas vēl ir. Lasi tālāk
Latvijas amputācija
Šonakt steidzamības kārtā sabīdīju vēl vienu posterbalādi (audio un video skat. zemāk). Jo viss notiek ar paātrinājumu. Pārliecības deldējas, sintezējas vislielāko pretrunu koalīcijās. Taču valsts vadītāji svinīgi turpina imitēt NATOrālu mieru. Ļaudis noskumst vairāk un vairāk. Neziņa, apātija, izmisums, nepiedzīvotas skumjas un smeldze par pazaudēto valsti, latviskas Latvijas cerībām, suverēnu saimniekošanu savā zemē – tas viss pačab un pār irstošo sapņu sakaltušajām lapām brien bezdzimuma Eiroamēbu smalkie diktatoru apavi, šņirkstēdami latviešu valodā.
Latvijas amputācija
Ir jārunā, kas uz sirds. Ir jābrēc, lai jūsu vietā nebrēktu akmeņi. Vēl ir dots mazs, ļoti mazs laiks. Pēc tam jūsu pārliecība un tās apliecināšana tiks definēta kā “naida runa” un ar policejiskas Eiroimpērijas represīvajiem līdzekļiem aizliegta, apkarota. Viss, kas jums bijis svēts, dārgs, kā latvietim vai vienkārši sirdsapziņas cilvēkam nozīmīgs, kļūs par dažādu deviāciju apsēstām minoritātēm bīstamiem aizspriedumiem. Jo karstāk mīlēsiet savu zemi, latvisko, svēto, jo bīstamāks ienaidnieks kļūsiet sistēmai, kas ik dienas pieņemas spēkā.
Globālais bankrots ir nepieciešams, lai jūs aiz nabadzības būtu spiesti pieņemt visneiedomājamākās lietas kā jaunā morālā fašisma normu. Ja pieņemsiet, jums būs maize un izpriecas, tikai nebūs vairs sirdsapziņas un Dieva līdzību atspoguļojošas identitātes. Jūs būsiet sekulāri, dēmonu brīvi apdzīvoti eiropieši, standartizēti līdz nešķīstības visbanālākajam standartam. Valdīs miers un drošība. Visi bīstamie būs izolēti, neitralizēti, aizbēguši kalnos, džungļos vai pazemē. Kā pirms 2010 gadiem. Un tad nāks gals… Kungs, nāc drīz! Bet kamēr Tu esi ceļā, mēs par savu Latviju vēl pakarosim. Svētī mūs, Kungs.
Ar dziesmu un dzeju pret bezizeju!
Šodien 23. septembrī plkst. 18.30 notiks literāri muzikāls vakars “Ar dziesmu un dzeju pret bezizeju”. Pasākumā ar patriotiskām, politiskām un dvēseliskām dziesmām un dzejoļiem piedalīsies Latviešu Nacionālā Kluba jaunieši, Kaspars Dimiters, kopa “Pērkonieši” un citi. Aicinām arī citus, kas vēlas uzstāties ar saviem radoši skanošajiem darbiem.
Vakara noslēgumā – sarunas par šodienas politiskajām norisēm.
Pasākums notiks LNK jaunajā mītnē. Pieteikšanās gan dalībniekiem, gan klausītajiem un sīkākas ziņas pa epastu redakcija[at]nacionalisti.lv vai pa tālruni 27882903.
Klusēšanas zelts (LNK vadītāja Jāņa Sila dziesma, arī teksts – 2009)
“Vadonis” kā ugunslīnija
Pēdējās divās dekādēs padomju laiku plosītās tautas dvēseles sekmīgi turpināja plosīt vēl rafinētāka un nežēlīgāka sistēma. Žēlīgāki kļuva tikai jaunajā pēcatmodas operācijā lietotie anestēzijas līdzekļi, kurus pieņemts apzīmēt ar vārdu “mediji”.
Vārds cēlies no vārda “medium”, kura nozīmju rindā uzmanību saista tulkojumi “šķīdinātājs”, “aģents”, “starpnieks”. Postpadomju ateistiskā ideoloģija vairs netika uzurpēta ar primitīvas agresijas paņēmieniem, bet ar manipulācijas, imitācijas un lingvistiskas programmēšanas metodēm. Komunisma masu aģitācijas pelēcībā nonīkušajiem jaunā preses brīvības atmosfēra likās kā varavīksne. Tikai dziļāk acīgie laikus piefiksēja, ka šķietamā daudzkrāsainība pie attiecīgas intensitātes agrāk vai vēlāk visas krāsas sajauks un preses šķietami brīvajā telpā dominējošais tonis atkal kļūs pelēkais.
Sākumā bija patriotisms, tautiskums, latviskums, pacilājoši mītiņi Mildas vai Brāļu kapu Mātes ēnā, atbilstoša reportāžu esence, taču pavisam drīz šīm tautā ilgi dusējušajām un stihiski uzgavilējušajām jūtām tika pievienots jau Rietumos aprobētā liberālisma “šķīdinātājs” (medium). Sekulārā humānisma ideoloģijas absorbēti “aģenti” (medium), kas joprojām maskējas zem nosaukumiem “žurnālisti”, patriotisma un nacionālisma vielu pamazām sāka atšķaidīt. Tie bija no savējo vidus savervētie “starpnieki” (medium), kuru uzdevumos ietilpa nacionālo interešu un mērķu imitēšana, pamazām tos devalvējot. Lielā mērā šos vietējos aģentus dziļāk motivēja un instruēja “brīvās pasaules” vaļības par normu pieņēmušie latviešu emigranti un to atvases. Drugs, sex & rock’n’roll ideoloģija daudzu trimdas tautiešu smadzenēs bija izdarījusi lielāku apvērsumu, kā komunistu laiki mūsējās. Spožākajai liberālisma apoloģētei no Dziesmu svētku estrādes visas tautas priekšā atlika nobļauties “Mēs esam stipri!”, kad pēdējais spēks mūs pameta pavisam un sākās reaktīva pikēšana lielķezas bezdibenī. Lasi tālāk
Latvieša (ne latvijieša) katehēze
Pārāk bieži Latvijas valstij tik katastrofālā laikā nākas sastapties ar sektantiska, provinciāla un infantila nacionālisma izpausmēm. Piemērus vēlams saskatīt katram pašam, tai pat laikā nekapitulējot kā savas Tēvzemes un tautas patriotam. Lai gan zemāk iekopētais teksts manis caurlūkots un ar kādu pēcatmodas disidentu jau pasen apspriests, nolēmu to tomēr nopublicēt. Būtu to izdarījis jau agrāk, ja vien nebūtu slinkums tulkot. Taču netulkotam oriģināltekstam saglabājas tā autora pārliecības klātbūtne. Tas nekas, ka autors ir krievs. Īsts nacionālisms ir īsts, vienalga kurā tautā. Tāpēc, lasot viņa tekstu, vārdu “krievs”, “krievi” , “krievu tauta” vietā automātiski ievietojiet vārdus “latvietis”, “latvieši”, “latviešu tauta”. Šis krievu nacionālistu lieliskā katehēze parāda mums, latviešiem, kāda ir veselīga pamatnācijas attieksme pret līdzās esošo citu tautību ļaudīm. LV nacionālistiem šo tekstu iesaku izlasīt jo īpaši – bez sektantiskas arogances, provinciāla patosa un infantilas tuvredzības. Lasi tālāk
Vadoņa mīlestība
8.augusts, 2009, Elita Veidemane, NRA Mēs
Parīzes Dievmātes katedrāles 50.izrādē skatītājiem kā suvenīrs un tajā pašā laikā noderīga lieta tika dalīti mazi kabatlakatiņi: gadījumā, ja vajadzēs paraudāt. Muzikālās drāmas beigās, kad galvenais varonis, mīlas un ilgu pārņemts, iet bojā, sava asariņa nobira teju katram skatītājam. Skumju katarse lika atmaigt garam un sirdij, un Zigmara Liepiņa mūzika kopā ar lomu spēlētājiem to prata izcili paveikt. 17.septembrī, šķiet, notiks līdzīgi: kabatlakatiņu vēl nebūs, taču karstas un patiesas asaru lāses vagos dzīves nocietinātās dvēseles… Nacionālajā teātrī skanēs, virmos, sāpēs, uzvarēs, zaudēs, mīlēs un mirs Kārlis Ulmanis. Vadonis.
Kad publiskajā telpā pirmoreiz pavīdēja ziņa par to, ka komponists Zigmars Liepiņš sacer mūziku drāmai Vadonis, kam libretu raksta dziesminieks Kaspars Dimiters, daudzi to uztvēra kā pliekanu jociņu, sak, kāds vadonis, apkārt krīze, naudas nav, bet te divi sacer odas vadonim! Un kādam vadonim?! Kārlim Ulmanim, kurš, redz, atdeva krieviem Latviju par divi kapeiki! Bija arī citādi viedokļi, kas cildināja Ulmani. Vienvārdsakot, cilvēki šūmējās, mezdami cits citam sejā pretējus argumentus, lai aizstāvētu vai nonievātu Kārli Ulmani. Bet patiesība, kā vienmēr, atrodas pa vidu – pirmām kārtām atceroties, ka viņš bija cilvēks. Tāds pats kā mēs. Lasi tālāk
«petris» komentāru iesaku izlasīt visiem
Kāds Austrumu misionārs, vērojot, kā viņa tauta ļaujas visneiedomājamāko veidu piesmiešanai, sacīja: “Nereaģē vai nu svētais, vai līķis.” Arī manī bieži uzpeld šis jautājums, domājot par mūsu tautas patoloģisko pacietību un gļēvo padevību visam nekrietnajam, ko ar mums jau dara ilgtermiņā. Savu tekstu “Nacionālā pašapziņa vai gūstekņa komplekss?” ieklāju arī nacionālisti.lv blogos. Kā jau paredzēju, šaursliežu latvietības pārstāvji mani automātiski nodēvēja par “Krievijas ietekmes aģentu”. Ja pareizais nacionālisms ir tikai tas, kas ievēro dzelžaino likumu “par krieviem vai nu tikai sliktu, vai neko”, tad… Pamatoti līdzīgi domā arī «petris». To nu ļoti iesaku izlasīt visiem, kas grib palīdzēt ne tikai nacionālismam, bet arī savai tautai. K.D.
Lasi tālāk
Nacionālā pašapziņa vai mūžīgā gūstekņa komplekss?
«Karošanas stratēģija ir šāda:
ja spēks desmitkārt lielāks, kā ienaidniekam, aplenc to;
ja pieckārt lielāks, uzbrūc tam;
ja divkārt lielāks, sadali savus spēkus.
Ja spēki vienādi, vari ar to cīnīties.
Ja spēki mazāki, pārspēj to viltībā.
Ja tevi pārspēj, bēdz.
Jo kas cīņā iet nespēcīgs,
kļūs par spēcīgā gūstekni.»
Sun Czu, Par kara māklsu
Krievijas presē par Latviju rakstīto tekstu meklējumos nejauši uzdūros jau 12.jūlijā “Kas jauns” publicētajam tekstam:
“Latvijas pilsoņi un nepilsoņi, kuri sevi identificē ar krievu nāciju, varēs dienēt kaimiņvalsts armijā, saņemt finansiālu palīdzību no Maskavas un iegūt dažādus labumus. Tādējādi Latvijā valstisko neatkarību var apdraudēt simtiem tūkstošu iedzīvotāju, kuri cīnīsies nevis par Latvijas, bet gan kaimiņzemes neatkarību.
Kremlis ārvalstīs dzīvojošajiem krieviem grasās izsniegt tā dēvēto “krievu karti”, kas viņiem dos vairākas Krievijas valdības piešķirtās priekšrocības:
* bez ierobežojumiem uzturēties un strādāt Krievijā;
* biznesa atvieglojumus Krievijas Federācijas teritorijā;
* tādas pašas izglītības iespējas kā Krievijas pilsoņiem;
* saņemt no Krievijas bērnu piedzimšanas pabalstus;
* iegūt medicīnisko palīdzību Krievijā.
“krievu kartes” ieviešanu var uzskatīt par reālu draudu Latvijas neatkarībai, jo valstī būs simtiem tūkstošu pilsoņu un nepilsoņu, kas lojāli izturēsies pret kaimiņvalsti, kura nav ne Eiropas Savienības, ne NATO dalībvalsts.”
Lasi tālāk
