Pārpublicēju šo ĻOTI precīzo un beidzot publiskajā telpā ielauzto vēstījumu. Baznīca savos “netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti” jebkādu gļēvumu un vienaldzību attaisnojošajos ierakumos tup jau otro dekādi. Tie pāris demonstratīvie gājieni, kā protests kaut kam, zaudēt valsti, tās tautu un baznīcas prestižu neaizkavēja. Baznīca visus tautai grūtos gadus bijusi kā mēma zivs. Lai arī zivs ir pirmkristiešu simbols, tā pirmajiem baznīcas asinslieciniekiem nestimulēja mēmumu. Plašā publicitāte Lēvalda aizstāvībai ir signifikanta un nozīmē, ka kungi šajā instancē nejūt un nedomā garīgi smalki. Vienīgā balss, kas katrā tautai garīgi bīstamā brīdī skanējusi, ir kardināla Jāņa Pujata balss. Taču tas pavisam nenozīmē, ka arī katoļu baznīca nav bijusi mēma visus šos gadus. Arī mana Latvijas pareizticīgo baznīca par to, kā valsts rīkojas ar tautu, klusējusi un turpina klusēt. Baznīcas spēj sasparot vien partiju balsu zvejnieki savos kārtējo kampaņu reidos pa izpostīto Tēvzemi. Visus šos gadus par to šausmīgi sāp sirds. Paldies Iļanai Bukurai (2007.gada Teol.fakult. absolventei) kas ieblieza pa šo apklusušo zvanu. Kaspars Dimiters

Apollo, Iļana Bukura
Trešdiena, 14. jūlijs (2010)

Vai tas nav apbrīnojami? Mūsu Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) pa visiem divdesmit neatkarības gadiem pēc klusas, mierīgas, ļoti latviskas vienaldzības, pēkšņi ir sarosījusies. Tā it kā visu laiku būtu dziļi pārdomājusi un nopietni gatavojusies, lai izdarītu kaut ko varenu, kaut ko, kas varētu uz mūžu ierakstīties Latvijas vēsturē kā baznīcas cienīgs varoņdarbs. Read more »

Jau vismaz otro nedēļu ķimerējos gar datoru un savām ģitārām. Reizē apgūstu studijas programmu, kurā līdz šim nopietni neko nebiju veidojis, un reizē jau ierakstu pirmo balāžu pavadījumus. Laika pietiek vien acu iemešanai kāda portāla virsrakstos, taču pat to nepārdzīvoju, jo, radoši nogrimstot man laimīgākās stihijas aizmirstībā, labprātāk uzķeru pa kādam dzejolim, nekā turpinu pārmalt publicistikai pietrennētos tekstošanas paņēmienus. Tomēr atkal pie manis ielauzās kāds pavisam vienkāršs Jura C. vēstuļgabaliņš, kuru ņemos un dziļajā naktī klāju iekšā še savā bloglauciņā. Inteliģenti tiešām iepriekšējo trekno gadu laikā savu pēdējo jēgu viens otram izdalījuši balvās un dežūrpagodinājumos. Arī mutes laikam, tukšus vai marginālus salmus kuļot, izrunātas sausas. Īstais laiks, kad klusēt. Ar to, acīmredzot, viņi apliecina piekrišanu pēdējo valsts palieku organizēti noziedzīgajai saplosīšanai. Tālāk – Jura C. teksts.

Read more »