Jau 25 gadus esmu pareizticīgs. Pievienojos šai baznīcai vēl padomju laikos. Tā kā Latvija vēsturiski bijusi zem Krievijas patriarhijas omofora, Antiohijas vai Aleksandrijas pareizticīgo patriarhijām pievienoties nebija iespējams. To nenožēloju, jo tik daudz padomju režīma nokauto jaunmocekļu no ticīgo vidus, cik ir Krievijai, nav nevienai tautai pasaulē. Nu zinu arī, ka tās ir divas un pavisam dažādas tautas – krievi boļševiku pēcteči un patiesi pareizticīgi krievi.
Regulāri klausos krievu priestera tēva Dmitrija Smirnova ētera sarunas ar klausītājiem raidstacijā Radoņež. Nav krieviem otra tik konkrēta, iedvesmota, reālistiska un drosmīga ētera misionāra, kāds ir viņš. Visvairāk viņu ienīst paši krievi. Vispirms jau boļševiku pēcteči, taču arī tie, kas uzskata sevi par pareizticīgiem un dzīvo sen zaudētās Krievijas varenības ilūzijā. Tēvs Dmitrijs viņu ilūzijas atmasko un drosmīgi apliecina patiesību par aizvien dziļāko postu, kādā Krievija nonāk šodien.
Gan tiem, kas krievus nīst akli, gan tiem, kuru antipātijas ir pamatojamas, iesaku noklausīties zemāk pievienoto viņa pēdējās svētdienas radio ētera fragmentu, kurā tēvs Dmitrijs ļoti tieši pasaka, ka Krievijas un krievu tautas, kādu to atceras šīs impērijas vēsture, vairs nav un pavisam drīz, ja viss turpināsies tāda pat garā, nekas nepaliks pāri arī no tās, kas vēl ir. Read more »
Velosipēdojot pa Āgenskalnu, kabatas telefonā saņēmu norādījumus, ka jāpagūst iepirkt pārtiku veikalā “Lats”, kas uz Slokas un Nometņu ielu stūra. Pirms tam biju apceļojis Arkādijas parku, nominis garām Uzvaras laukumam, pavisam bez sajūtas, ka tā ir tā pati vieta, kurā esmu minies līdz tam.
Šis vakars bija mirklis, kad Āgenskalnā tika ieslēgts režīms “Krievija arī Pārdaugavā”. Štrunts par Jura lentītēm – tāpat jau neviens nevienam nav paskaidrojis, kas tas tāds sv.Georgijs bijis. Pat intervētie krievi stomījās, apliecinot, ka par to neko nezina. Pie veikala “Lats” sapratu, ka tajā neiekļūšu – iekšā un ārā plūda vieni vienīgi “juristi” (Jura lentītēm rotātie). Sazinājos ar pārtikas pasūtītāju, precīzāk, ar savu sievu un dēlu, ziņojot, ka iedarbināms variants B – pārlidojums ar velosipēdiem pār tiltu Centrālās stacijas virzienā, jo tur “rimčiks” līdz 24. Atrāvu no datora ekrāna arī dēlu un, diviem ričukiem šķeļot “juristu” saviļņoto gaisu, traucām turp. Read more »
Nācu no ŠĪS baznīcas. Pa Dārtas, (tagad Smiļģa) ielu. Krišjānis (vienmēr Barons) citos laikos bija mans kaimiņš. Ja tie citi būtu šie laiki, mums būt kopīgs pagalms. Debesīs staroja saule, sirdī Augšāmcelšanās noslēpums. Debesis bija pārāk īstas, lai teiktu, ka tās bija tikai zilas. Lai gan pateikt “staroja saule” man nav problēmu. Ja saprotamies vienkārši. Āgenskalns, kā zināms, ir augstākais kalns pasaulē. Vismaz manējā. Trīsvienības dievnams stāv pašā tā virsotnē un pat no tā iekšpuses var redzēt visu mūžību, kas mums apkārt. Ceļojot pusotru kvartālu no sava mitekļa līdz baznīcai un atpakaļ, visa būtne sauca uz debesīm “Paldies Dievam, ka nekur citur pēdējos 15 gadus ceļojis neesmu un ka ne uz kuru citurieni ceļot nevēlos”. Read more »
Vēl viena no balādēm, filmēta ar fotoaparātu. Veltīta tiem, kam par brīvu un neatkarīgu dēvētās Latvijas politiskā sistēmā lēma brīvības atņemšanu savā zemē, ļaujot brīvi izceļot uz Īriju, Angliju, Vāciju, Norvēģiju, Ameriku – turp, kurp vien brīvo latviešu sirdis brīvi vēlējās.
Viņi nekad nepārcēlās dzīvot uz ārpusi. Viņi dzīvoja saules un savas sirds zeltam pa vidu. Gulēja savu egļu vai ozolu gultās. Bļodas no savas pakrastes māla lika uz savu piemājas ošu galdiem. Mugurā vilka savās stellēs pārvērtušos linu. Elpoja savas putnu musturotās debesis. Ēda no sava dārza un lauku augļiem. Visu parasto viņi darīja par neparastu. Viss pelēkais viņiem mirdzēja un viss mirdzošais viņus nepadarīja aklus. Viņi bija ieausti Dievā, Dabā un Darbā kā dzīves šajā, tā viņā pusē. Viņi bija ievērti viens otrā un savas dzīves auda kā vienu seģeni. Viņi bija mūsu senči. Viņu dēļ mēs vēl dziedam. Viņu dēļ vēl ir vērts būt. Nav šaubu, ka viņi BIJA. Šaubas ir, vai mēs vēl ESAM.
Pēdējās divās dekādēs padomju laiku plosītās tautas dvēseles sekmīgi turpināja plosīt vēl rafinētāka un nežēlīgāka sistēma. Žēlīgāki kļuva tikai jaunajā pēcatmodas operācijā lietotie anestēzijas līdzekļi, kurus pieņemts apzīmēt ar vārdu “mediji”.
Vārds cēlies no vārda “medium”, kura nozīmju rindā uzmanību saista tulkojumi “šķīdinātājs”, “aģents”, “starpnieks”. Postpadomju ateistiskā ideoloģija vairs netika uzurpēta ar primitīvas agresijas paņēmieniem, bet ar manipulācijas, imitācijas un lingvistiskas programmēšanas metodēm. Komunisma masu aģitācijas pelēcībā nonīkušajiem jaunā preses brīvības atmosfēra likās kā varavīksne. Tikai dziļāk acīgie laikus piefiksēja, ka šķietamā daudzkrāsainība pie attiecīgas intensitātes agrāk vai vēlāk visas krāsas sajauks un preses šķietami brīvajā telpā dominējošais tonis atkal kļūs pelēkais.
Sākumā bija patriotisms, tautiskums, latviskums, pacilājoši mītiņi Mildas vai Brāļu kapu Mātes ēnā, atbilstoša reportāžu esence, taču pavisam drīz šīm tautā ilgi dusējušajām un stihiski uzgavilējušajām jūtām tika pievienots jau Rietumos aprobētā liberālisma “šķīdinātājs” (medium). Sekulārā humānisma ideoloģijas absorbēti “aģenti” (medium), kas joprojām maskējas zem nosaukumiem “žurnālisti”, patriotisma un nacionālisma vielu pamazām sāka atšķaidīt. Tie bija no savējo vidus savervētie “starpnieki” (medium), kuru uzdevumos ietilpa nacionālo interešu un mērķu imitēšana, pamazām tos devalvējot. Lielā mērā šos vietējos aģentus dziļāk motivēja un instruēja “brīvās pasaules” vaļības par normu pieņēmušie latviešu emigranti un to atvases. Drugs, sex & rock’n’roll ideoloģija daudzu trimdas tautiešu smadzenēs bija izdarījusi lielāku apvērsumu, kā komunistu laiki mūsējās. Spožākajai liberālisma apoloģētei no Dziesmu svētku estrādes visas tautas priekšā atlika nobļauties “Mēs esam stipri!”, kad pēdējais spēks mūs pameta pavisam un sākās reaktīva pikēšana lielķezas bezdibenī. Read more »
Tie, kas vēl vakar bijām publicisti, šodien esam baltas lapas. Vai melnas. Jo novalkātajos vārdos sadzīto burtu blīvums biezs kā darva. Ja vakar vēl bijām savu kungu kalpi un apkalpojām avīzes, žurnālus, portālus, TV un Radio kanālus, tad šodien jau esam citi. Pat ja vēl turpinām pēc inerces klabināt vai klabēt vienu un to pašu. Vakardienas vārdi vairs nedarbojas. Tie ir kā mēmas lūpu kustības, pēc kurām pat vistuvākie ļaudis noguruši šifrēt sakāmo. Jo nekā jauna vecajā valodā vairs nepateiksi. Kas bijis, ir pagājis.
Vai esat pamanījuši, kā nedarbojas labējo vai kreisējo partiju aicinājumi, frakciju ierosinājumi, deputātu iebildumi, vecās pozīcijas glābjošo vai uz jaunām pozīcijām cerošo politapvienību medijos palaistie kontrolcitāti? Vai esat pamanījuši, kāds patiess falšums nāk no agonijā pulsējošajiem baneriem, kas turpina signalizēt par nevienu vairs neizklaidējošo izklaidi? Vai esat pamanījuši, kā visi runā visu ko, taču neviens vairs neko nepasaka? Pat hiperaktīvus milzu bēbjus tēlojošie un vadonisma šļupstus artikulēt provējošie Rīgas rātskuņģi. Read more »
Jau 25 gadus esmu pareizticīgs. Pievienojos šai baznīcai vēl padomju laikos. Tā kā Latvija vēsturiski bijusi zem Krievijas patriarhijas omofora, Antiohijas vai Aleksandrijas pareizticīgo patriarhijām pievienoties nebija iespējams. To nenožēloju, jo tik daudz padomju režīma nokauto jaunmocekļu no ticīgo vidus, cik ir Krievijai, nav nevienai tautai pasaulē. Nu zinu arī, ka tās ir divas un pavisam dažādas tautas – krievi boļševiku pēcteči un patiesi pareizticīgi krievi.
