Šai pasaulei tik ļoti lieko piemiņai…
Kopš Krusta Skolas laikiem mūsu ģimenē bija divi Jurīši. Jau par vecāko brāli kļuvušais, uzticamais naivists Jurītis un kāds cits Jurītis, kura vairs nav. Atšķiramības pēc iedēvējām viņu par Mazo Jurīti. Tieši viņš, nu jau dzīvības neredzamajā pusē pārnirušais, bija Stefana bērnības tuvākais draugs. Tas nekas, ka gadu starpība viņiem – 20 gadi. Stefans vienmēr mācējis būt pieaugušāks, bet Mazais Jurītis, bez īpašas piepūles, bērnišķīgāks. Viņš vienkārši tāds bija – vientiesīgs un daudz, daudz cietis savādnieks.
Pirms sešiem gadiem kopā ar tēti Mazais Jurītis devās uz Mālpils šosejas pieturu, lai pagūtu līdz veikalam. Tētis bija dabūjis naudiņu. Visa viņu ģimene vienmēr cīnījās ar nabadzību. Jo visa viņu ģimene bija savādnieki. Sasniedzis pieturu, Mazā Jurīša tētis atzvēlās pret koku un nomira. Līdz veikalam pēc maizītes nepaguva.
Read more »
