Kultūras šļupsti
Jau vismaz otro nedēļu ķimerējos gar datoru un savām ģitārām. Reizē apgūstu studijas programmu, kurā līdz šim nopietni neko nebiju veidojis, un reizē jau ierakstu pirmo balāžu pavadījumus. Laika pietiek vien acu iemešanai kāda portāla virsrakstos, taču pat to nepārdzīvoju, jo, radoši nogrimstot man laimīgākās stihijas aizmirstībā, labprātāk uzķeru pa kādam dzejolim, nekā turpinu pārmalt publicistikai pietrennētos tekstošanas paņēmienus. Tomēr atkal pie manis ielauzās kāds pavisam vienkāršs Jura C. vēstuļgabaliņš, kuru ņemos un dziļajā naktī klāju iekšā še savā bloglauciņā. Inteliģenti tiešām iepriekšējo trekno gadu laikā savu pēdējo jēgu viens otram izdalījuši balvās un dežūrpagodinājumos. Arī mutes laikam, tukšus vai marginālus salmus kuļot, izrunātas sausas. Īstais laiks, kad klusēt. Ar to, acīmredzot, viņi apliecina piekrišanu pēdējo valsts palieku organizēti noziedzīgajai saplosīšanai. Tālāk – Jura C. teksts.
