Foto: janisjancis Šodien iznācis jaunākais “Ievas stāstu” numurs. Ar tajā publicētajām versijām par Kārli Ulmani gribu padalīties arī savā blogā. Pēc attieksmes, kāda pret izcilo politiķi izveidojusies pēdējo divu dekāžu laikā, jāsecina, ka boļševiku mūsu valstī kļuvis ievērojami vairāk, kā padomju laikos. Iespējams, ka paši boļševiki to nemaz nezina, turpinot rotāties apzīmējumiem “liberāļi”, “demokrāti”, “humānisti” vai tml. Sibīriju izcietis Ulmaņa brāļa mazdēls “Pikšu” saimnieks Gunārs Ulmanis pēc savas pieredzes “brīvajā” Latvijā zemāk lasāmajā tekstā to pasaka izsmeļoši precīzi.
Padomju sistēmai Vadoņa autoritāti degradēt neizdevās. Postkomunistiskās valdības, ārdot un iznīcinot Latviju līdz kondīcijai, kādu piedzīvojam šodien, Vadoņa autoritāti degradējušas ar neslēptu naidu. Šis naids nav bijis apslēpjams arī visu bijušo postpadomju valdību darbos. Ja tās kaut mazliet Latviju būtu mīlējušas, mūsu valsts līdz tādai morālai un saimnieciskai katastrofai nebūtu novesta.Read more »
Šodienas preses konferencē Nacionālajā teātrī bija ļoti daudz žurnālistu un ļoti daudz minerālūdeņa. Bija arī maz svaiga gaisa. No žurnālistu puses bija arī neviens jautājums radošajai grupa. Laikam visi tik izsmeļoši savus vēstījumus paudām, ka žurnālisti zaudēja valodu. Tie nedaudz atguvās, kad atsevišķā preses konferences daļā viens pret visiem nosēdās Zigmars Liepiņš. Bet šeit ieklāšu savas uzrunas žurnālistiem sagatavotā teksta matricu. Read more »
«Kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni.» (Mt.5:40)
Ja Nils Sakss IR pārliecināts, ka IR noticis autortiesību likuma pārkāpums un īpašuma zādzība un ka muzikālās drāmas “Vadonis” autors IR viņš, esmu gatavs no savas autorības un izrāžu honorāriem atteikties par labu Nilam Saksam.
•
Ja Nils Sakss IR pārliecināts, ka IR noticis autortiesību likuma pārkāpums un īpašuma zādzība un ka muzikālās drāmas “Vadonis” autors IR viņš, uz preses konferenci Nacionālajā teātrī 27.augustā un uz pirmizrādi 17.septembrī Nilam Saksam jāierodas manā vietā. •
Parīzes Dievmātes katedrāles 50.izrādē skatītājiem kā suvenīrs un tajā pašā laikā noderīga lieta tika dalīti mazi kabatlakatiņi: gadījumā, ja vajadzēs paraudāt. Muzikālās drāmas beigās, kad galvenais varonis, mīlas un ilgu pārņemts, iet bojā, sava asariņa nobira teju katram skatītājam. Skumju katarse lika atmaigt garam un sirdij, un Zigmara Liepiņa mūzika kopā ar lomu spēlētājiem to prata izcili paveikt. 17.septembrī, šķiet, notiks līdzīgi: kabatlakatiņu vēl nebūs, taču karstas un patiesas asaru lāses vagos dzīves nocietinātās dvēseles… Nacionālajā teātrī skanēs, virmos, sāpēs, uzvarēs, zaudēs, mīlēs un mirs Kārlis Ulmanis. Vadonis.
Kad publiskajā telpā pirmoreiz pavīdēja ziņa par to, ka komponists Zigmars Liepiņš sacer mūziku drāmai Vadonis, kam libretu raksta dziesminieks Kaspars Dimiters, daudzi to uztvēra kā pliekanu jociņu, sak, kāds vadonis, apkārt krīze, naudas nav, bet te divi sacer odas vadonim! Un kādam vadonim?! Kārlim Ulmanim, kurš, redz, atdeva krieviem Latviju par divi kapeiki! Bija arī citādi viedokļi, kas cildināja Ulmani. Vienvārdsakot, cilvēki šūmējās, mezdami cits citam sejā pretējus argumentus, lai aizstāvētu vai nonievātu Kārli Ulmani. Bet patiesība, kā vienmēr, atrodas pa vidu – pirmām kārtām atceroties, ka viņš bija cilvēks. Tāds pats kā mēs. Read more »
«Reiz kādā kongresā prezidenta oponents viņam pārmeta, ka viņš vadoties no sirds, bet politika prasot prātu. «Vai tiešām man tā nav?» viņš klusām pie sevis ievaicājās. Citā reizē sarunā viens ieminējās, ka ļoti senos laikos kāds novērotājs izteicies, ka latviešiem esot baloža lēnprātība. «Vai tiešām nav gļēvāka putna, ar ko mūs varētu salīdzināt?» iesaucās prezidents, galvu saķēris. Bet gadi gāja, un kā troņa mantiniekam jāatstāj iecerētā līgava un jāapprec sieva, ko prasa valsts intereses, tā prezidents atstāja sirdi, un visi redzēja, ka gaišs un liels prāts, kura priekšā piekāpjas pretinieku sīko aprēķinu prāti, pacēlās pie viņa dvēseles apvāršņiem, lai uzņemtos savas tautas vadību un izdarītu tās politisko un morālisko meliorāciju.»(Ed.Virza, monogrāfija “KĀRLIS ULMANIS”, 1935).
Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Aģentūru Mūza piedāvā Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālu drāmu “VADONIS”.
Jaunais Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera mūzikls VADONIS radīts, atsaucoties uz pēdējo gadu notikumiem Latvijā. Morālā un finansiālā krīze raisa pārdomas un liek uzdot jautājumus visiem, kas ar Latviju saista savu dzīvi šodien un nākotnē.
Kāpēc latviešiem izdodas vienoties tikai ekstrēmos apstākļos? Vai latvieši prot izmantot demokrātiju savas valsts pārvaldei? Vai prezidentāla republika nav vienīgais vieds, kā pārvaldīt šo mazo valsti? Vai viens cilvēks var uzņemties atbildību par tautas likteni? Kam jānotiek valstī un kam pašā cilvēkā, lai viņš par šādu soli izšķirtos? Kāda ir maksa par valstij un tautai ziedotu mūžu? Zemnieks Kārlis Ulmanis stāvēja pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa, piedzīvoja tās ziedu laikus, uzņēmās mesijas lomu un… Vai zaudēja?
Bija vai nebija vērts uzņemties Vadoņa lomu? Kurš būs/varētu būt nākamais?
Pirmizrāde Nacionālajā teātrī 2009.gada 17.septembrī
Grūti atrast pareizo uzrunas formu ievadam, jo pieklājības klišeja “kungs” galīgi neiet kopā ar kopš Atmodas laikiem atmiņā iemūžināto Jūsu tēlu, kas joprojām asociējas ar Latvijas toreiz mums visiem vēl kopējiem ideāliem un vienotību visos līmeņos, kas nu, protams, tajos pašos līmeņos ir zaudēta.
Bet sākšu ar galveno šī teksta teikumu.
Lūdzu Latvijas valsti pārņemt mana kredīta jau tiesā nonākušo lietu, lai mēs kā ģimene nekļūstam par bezpajumtniekiem un mans kā latvieša un Latvijas pilsoņa nekustamais īpašums nekļūst par eksporta preci tālākā Latvijas izpārdošanā ārzemju finanšu struktūrām!
Šodien iznācis jaunākais “Ievas stāstu” numurs. Ar tajā publicētajām versijām par Kārli Ulmani gribu padalīties arī savā blogā. Pēc attieksmes, kāda pret izcilo politiķi izveidojusies pēdējo divu dekāžu laikā, jāsecina, ka boļševiku mūsu valstī kļuvis ievērojami vairāk, kā padomju laikos. Iespējams, ka paši boļševiki to nemaz nezina, turpinot rotāties apzīmējumiem “liberāļi”, “demokrāti”, “humānisti” vai tml. Sibīriju izcietis Ulmaņa brāļa mazdēls “Pikšu” saimnieks Gunārs Ulmanis pēc savas pieredzes “brīvajā” Latvijā zemāk lasāmajā tekstā to pasaka izsmeļoši precīzi.
