Bijām tāds neliels sirsnīgo pulciņš tumsā sēdētāju. Mēģināju starot, cik jaudāju. Kaut kā lāgāk ir, ja kaut ču ču redzu ausītāju tēlu aprises, taču labvēlības vilnis mani gaiši turēja pacēlumā. Šo to izdevās arī iemūžināt. Šai dažu kumāsu kustambildēm palika nepievienota nu jau noteikti līdzīgi man nosirmojusī “Princesīte”, kas tā par karalieni laikam arī nekļuva. To nodziedāju par prieku ukrainietei Olgai, latviešu patriota Reiņa sieviņai, kas lieliski runāja latviski. Ka citi cittautieši pamācītos no šīs princeses. Laikam jau jāpatiecas viņas, kā viņš pats biegās izspēlēja, ukReinim :) Reini, rīt piestiprināšu še arī “Princesītes” sirmgalvja versiju.
Labi, ja ir laiks, ieberiet stariņus kustambildēs.
Pateicoties Dievam, vistuvākajiem un draugiem, “Kamene ledus balonā” pacēlusies padebešos. Ka tas noticis, jau zināms. Taču, kā tas noticis, daudziem zinātniekiem joprojām ir noslēpums. Kaut šai mikroskoiskajā apjomā to lai palīdz atklāt jaunā albuma vēršanas saviesību manis paša sastiķētās 10 videominūtes.
Šodien visu dienu ņēmos ar safilmēto “Kamenes” albuma vēršanas saviesību videopārdzīšanu no kameras datorā un materiāla sijāšanu. Skaldīju un valdīju. Un visu tikai pēc čutenes, jo no tāda filmas apjoma nekad vēl nebiju neko montējis. Kamēr gatavais variants renderējas, iemetu dažus video stopkadrus. Kvalitāte nav augsta, bet noskaņu jau sajust mazliet var. Bildēs visa kā trūkst – visu ļaužu, visu dziedājušo, deklamējušo. Arī “Kamenes” CD uzsaucēju – mūsu draugu Stendžu stopkadros neredz. Taču filmiņā pavīdēs viss. Ceru, ka rīt to pabeigšu un pa Youtrubu iesūknēšu savā kanālmaliņā. Read more »
Ceturtdienas vakarā sava Āgenskalna nama pagalmā
plašas viesības rīkoja dziesminieks Kaspars Dimiters
un viņa sieva Līga, lai atzīmētu jauna albuma „Kamene ledus balonā” iznākšanu.
Līga Dimitere ir pārliecināta, ka svinības turpināsies visu nakti, tāpēc kafija būs īsti reizē!
Dimiteru ģimenes puspagrabiņa logu priekšā Smiļģa ielā 23, Rīgā, pulcējās vismaz 100 cilvēku – dziesminieka radi, draugi un talanta cienītāji.
Pasākuma vadītājas lomu bija uzņēmusies Līga Dimitere, lepni stāstot, ka jau gadu pagalmu posusi viesu uzņemšanai, gādīgi ierādot viesiem vietas, cienājot ar lauku labumiem un piesakot vīra koncertu. Ievadrunā Līga atzina, ka pēc 30 kopdzīves gadiem arī viņa kļuvusi gan par mākslinieci, gan „bezkaunīgu parādnieci un diedelnieci”, uzņemoties iniciatīvu albuma atbalstītāju meklēšanā. „Tas nemaz nav viegli. Mēs, tāpat kā citi, esam parādā daudziem cilvēkiem. Nemaz nezinu, kā izdzīvojam. Bet šo albumu palīdzēja izdot mūsu draugs Ēriks Stendzenieks,” pateicību reklāmas guru un „!MOOZ” ievadrunā pauda Līga. Read more »
Video radās vakar un pēkšņi. Izgāju mūsu puspagrabiņa komunālajā priekšnamā, lai no malkas skapja paņemtu dažas pagalītes krāsniņai un pretī lidoja kaut kā puspagrabā puspiezemējusies un jaušami vēl samiegojusies kamene. Kā tāds kaut ko sajaucis un pēkšņi spārnos pacēlies lāčuks. Lai kameni atbrīvotu, pūkaino dūkātāju nācās notvert trīslitrenē. Līdz brīvībā palaišanai paguvu arī iefilmēt. Pati sagribēja, jo ne jau es pie viņas ielidoju, bet viņa pie mums. Tas arī viss. Un viss ļoti ātri. Izņemot šī video renderēšanu… Tā ilga vismaz 5 stundas. Ātrumā iepumpēju mazītiņāko mp4, jo baigi mācās virsū kamenes jau dienā manās ausīs iedūktais miegs. Kam ar labu nakti, kam labrīt.
Pirms pārpublicēju “Patiesās Dzīves” tekstu, gribu norādīt uz trim aplamībām tā ievadā:
1) mana sieva Līga nekad dzīvē nav strādājusi par bārmeni bijušā Planetārija kafejnīcā ar iesauku Dieva auss;
2) no Krimuldas prom devāmies nevis “šā gada vasarā”, bet 14 gadus agrāk;
3) nekad “publiskajā telpā” neesmu “sūdzējis grēkus” – zināmā gadījuma dēļ atļāvos liecināt par šo laikmetu un apsēstībām, ar kādām tas mēdz dāsni un ar mēdiju vislielāko atbalstu dalīties (arī ar mani). K.D.
Viņš ir izaudzis no ļoti spēcīgām saknēm, aktieru Vijas Artmanes un Artura Dimitera ģimenē. Līdzās mantotajam radošajam garam Kasparam bija arī daudz brīvības. Radošu profesiju ģimenes jau atšķiras no citām – bērns tādās aug kā radošā laboratorijā, starp gudrām sarunām, piepaceltā emocionālā gaisotnē, taču – ko tur liegties – bieži tādās trūkst miera, stabilitātes, varbūt pat veselīga mietpilsoniskuma. Kā teicis Hermanis Hese – katram Stepes vilkam vajag pavisam vienkāršu, mietpilsonisku mammu, kas rūpējas par puķēm un zupas katlu. Arī aktieriem, protams, tas viss ir, tikai – citās proporcijās un izpausmēs. Kaspars ātri vien sajuta sevī vēlmi uzrunāt tautu. Brīvība cilvēkā nereti mīt kopā ar spurainumu, un tāds viņš gribēja būt – Kaspars kļuva par dziesminieku jeb bardu. Princesīte, Mana Āfrika, mana Antarktīda (kuras joprojām skan radio ēterā), un iepretim – dzēlīgas, atklātos tekstos runājošas dziesmas, kas daudzus gan kaitināja, gan smīdināja, jo ir, ir tajās gan labs humors, gan asprātība, gan dzēlības. Read more »
