Laura BROKĀNE, NRA, 17.10.2009

Nesen klajā nākusi dzejnieces Andras Manfeldes ceturtā grāmata Sirds pasaka, kas veltīta viņas meitiņai Annai. Grāmatā apkopotas pasakas, kas sarakstītas deviņu gadu laikā. «Ne īsti bērniem, ne īsti pieaugušajiem,» komentē Andra. Grāmatiņu Andra izdevusi «uz savu roku» – no piešķirtā Tukuma domes finansējuma pati sarūpējusi sev palīgus, neslēdzot vienošanos ar izdevniecību. Sirds pasaku rotā arī autores ilustrācijas, kas piešķir grāmatai ļoti gaišu un īpašu noskaņu.

Andra savulaik literatūrā ienāca ar plaši apspriesto grāmatu Adata, kas bija skaudra, autobiogrāfiska narkomānes dienasgrāmata. Vēlāk pēc Adatas motīviem tapa tāda paša nosaukuma Zigmāra Liepiņa muzikālā drāma. Tagad, to atceroties, viņa nedaudz mulst un saka: «Varbūt nav labi rakstīt tik personīgi, bet bezpersoniski taču nav jēgas.» Pārcelšanās uz Tukumu un meitiņas piedzimšana pilsētas ainu vērotāju Andru ir mazliet izmainījusi. Dzejoļi nemaz vairs nerakstoties, viņa atzīstas. Tomēr caur samierināšanos un apstākļu pieņemšanu, viņa spējusi atklāt iepriekš neredzētu skaistumu.

Read more »

Pirms pārpublicēju “Patiesās Dzīves” tekstu, gribu norādīt uz trim aplamībām tā ievadā:
1) mana sieva Līga nekad dzīvē nav strādājusi par bārmeni bijušā Planetārija kafejnīcā ar iesauku Dieva auss;
2) no Krimuldas prom devāmies nevis “šā gada vasarā”, bet 14 gadus agrāk;
3) nekad “publiskajā telpā” neesmu “sūdzējis grēkus” – zināmā gadījuma dēļ atļāvos liecināt par šo laikmetu un apsēstībām, ar kādām tas mēdz dāsni un ar mēdiju vislielāko atbalstu dalīties (arī ar mani).  K.D.

INTERVIJA Kaspars Dimiters
Sandra LANDORFA
Patiesā Dzīve  Nr.19 , 25.septembris 2009

Viņš ir izaudzis no ļoti spēcīgām saknēm, aktieru Vijas Artmanes un Artura Dimitera ģimenē. Līdzās mantotajam radošajam garam Kasparam bija arī daudz brīvības. Radošu profesiju ģimenes jau atšķiras no citām – bērns tādās aug kā radošā laboratorijā, starp gudrām sarunām, piepaceltā emocionālā gaisotnē, taču – ko tur liegties – bieži tādās trūkst miera, stabilitātes, varbūt pat veselīga mietpilsoniskuma. Kā teicis Hermanis Hese – katram Stepes vilkam vajag pavisam vienkāršu, mietpilsonisku mammu, kas rūpējas par puķēm un zupas katlu. Arī aktieriem, protams, tas viss ir, tikai – citās proporcijās un izpausmēs.

 Kaspars ātri vien sajuta sevī vēlmi uzrunāt tautu. Brīvība cilvēkā nereti mīt kopā ar spurainumu, un tāds viņš gribēja būt – Kaspars kļuva par dziesminieku jeb bardu. Princesīte, Mana Āfrika, mana Antarktīda (kuras joprojām skan radio ēterā), un iepretim – dzēlīgas, atklātos tekstos runājošas dziesmas, kas daudzus gan kaitināja, gan smīdināja, jo ir, ir tajās gan labs humors, gan asprātība, gan dzēlības. Read more »