Manā mežā gaisu apciemojis negaiss. Sadzīvo skaļi, bet draudzīgi. Pēc katra zibenīga apkampiena un negaisa dārdiena gaiss paliek svaigāks un svaigāks. Stārķim vispār viss pie knābja. Majestātiski gāzelēdamies, min slapjo zāli, ķerdams dumjākās vardes. Negaisam ir savs funktieris. Sākumā uzmācās it kā ar vienu zibens asu maliņu, tumšāko rumpja daļu bīdīdams aiz tālās pamales, taču jau pēc nepilnas stundas tika mests loks un tas griezās atpakaļ. Negaisam ir pašam savs vējš. Gaisam savs. Bet tas viss jau šodien.
Vakar, gribot negribot, bija jābūt Rīgā. Ne jau tāpēc, ka Zigmars (Liepiņš) bija sacēlis brēku, Krustpunktā paziņodams, ka politika ir mērkaķu cīņas zoodārza būrī, bet tāpēc, ka Vadoņa High Definition video filmai bija jāiefilmē Ziga, Edmunda (Freiberga) un mans komentārs par darbu. Lai skatītājiem “fīčerī” būtu vairāk izvēļu vairākuzzināšanai :) Read more »
Manai mammai šogad 21.augustā paliktu 80 gadi.
Kopš pērnā oktobra nu klāt jāskaita arī mūžības laiks.
Tātad, jubileja kā dzīves šajā, tā viņā pusē.
Viņai mūžība atnesa mieru. Lai kādi šie laiki,
vēl pirms jubilejas paguvām radīt
viņas piemiņas monumenta skici.
Mūsu sens draugs un dziļāko domu biedrs
armēņu tēlnieks Grairs Avetjans
šobrīd jau pabeidz maketa iedzīvināšanu mālā.
Publicēju dažas fotogrāfijas,
kas palīdzēs iztēloties nākotnē iecerēto
monumentu Pokrova kapsētā
(Aplūkot zemāk).
Read more »
Reiz sensenos Krusta Skolas laikos
Kubeseles senajā dievnamā sāka dzīvot
armēņu tēlnieka Graira Avetjana skulptūras.
Paldies Dievam, tās laimīgi tur dzīvo vēl šoBALTdien.
Tevī mūžīgi dzīvot es gribu
[audio: http://krustaskola.lv/mp3/09_tevi%20muzhigi%20dzivot%20es%20gribu.mp3]
Zemāk mana drauga un izcilā fotogrāfa Austra Rāviņa foto
Read more »
Piemineklis Karalienei
Aleksandrs DUBKOVS, Telegrāfs, 31.07.2009
Izcilās latviešu aktrises Vijas Artmanes pieminekļa liktenis sāk noskaidroties viņas 80 gadu jubilejas priekšvakarā. Tēlnieks Grairs Avetjans nākamnedēļ pabeidz darbu pie monumenta skices. Šo skici skulptors ļāva apskatīt tikai “Telegrāfam”. Read more »
Manā mežā gaisu apciemojis negaiss. Sadzīvo skaļi, bet draudzīgi. Pēc katra zibenīga apkampiena un negaisa dārdiena gaiss paliek svaigāks un svaigāks. Stārķim vispār viss pie knābja. Majestātiski gāzelēdamies, min slapjo zāli, ķerdams dumjākās vardes. Negaisam ir savs funktieris. Sākumā uzmācās it kā ar vienu zibens asu maliņu, tumšāko rumpja daļu bīdīdams aiz tālās pamales, taču jau pēc nepilnas stundas tika mests loks un tas griezās atpakaļ. Negaisam ir pašam savs vējš. Gaisam savs. Bet tas viss jau šodien.
