Jau gads, kopš Vijai Artmanei sākusies mūžība

V.Artmane-Ka-Gulbji-BaltiPadebeshiI-etKā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet—
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst…

Tālāk Veidenbaumam neļaušu turpināt. Lai katra mūžīga dvēsele raksta savu turpinājumu. Taču ilgas visām dvēselēm ir ļoti līdzīgas. Gada laikā pēc mammas pārcelšanās dzīves neredzamajā pusē sirds pieredze liecina, ka Murjāņu dārzā tik ļoti mīlētās un koptās rozes mammu turpina priecēt arī Dieva dārzos. “Mūžam ziedošo un nevīstošo” puķu smaržu viņa man dāvā katrā lūgšanā, kad ar mammu tiekamies.

Svētdien 11.oktobrī plkst. 10 no rīta Pokrova kapu Dievmātes patvēruma baznīcā* sāksies Dievišķā Liturģija ar aizlūgumu par Elizabetes (Vijas Artmanes) jau gadu mūžībā pārcēlušos dvēseli.

Blakus šim dievnamam ir kapella, kurā līdz pārnešanai uz Kristus Piedzimšanas katedrāli atdusējās Sv.Rīgas Jānis (Pommers)**. Pēc kanonizēšanas viņš pārcēlās uz katedrāli, kamēr mamma pa to pašu maršrutu pirms gada no katedrāles pārcēlās uz Pokrova kapiem.

“Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi”, tāpēc arī pēc nāves palikt dievnama tuvumā ir liels pagodinājums, ar kādu Dievs pagodinājis savu kalponi Elizabeti Viju Artmani.

Pokrova kapu vadība šajā pat dienā, 11.oktobrī, plkst. 11 rīko arī Vijas Artmanes piemiņas talku.


*
14.oktobrī būs Dievmātes patvēruma svētki – Pokrova kapu baznīcas altārsvētki.

** Sv.Rīgas Jānis mocekļa nāvi sagaidīja 1934.gada 12.oktobrī – tātad, dienu pēc mammas aiziešanas pieminēšanas, pieminēsim savu latviešu svēto.

www.blogs.krustaskola.lv


Vijas Artmanes 80 gadu jubileju ieskandina eņģeļi

v.artmane-jaunibaPar bijušo godību liecinošais melnais Pokrova kapsētas marmors ir ievainots. Tas bija vesels laikmets, kad padomju ielas būvēja pāri senču kauliem. Vienu tā arī nosauca – par Senču ielu. Latvieši, glābdami ielas būvniecības darbu apdraudētos tuvinieku pīšļus, naktī tos pārapbedījuši Pokrova kapsētas tuvumā. Vēsturiskā perspektīvā brūču aprises saplūst un paliek vien pārliecība, ka cietuši esam visi.

Kad nesen apkopu mātes kapu, priecājos, ka nozāģēti daži koku milži un kapsētā ir vairāk gaismas. Arī nepasakāmais, slāvu burtiem uz staltajiem un sagrautajiem kapu krustiem kaltais miers, bija kļuvis plašāks. Nekāda protesta, nekādu šķiru vai tautu cīņu. Pareģis Finks pazemē ne ar ko te nav labāks vai sliktāks par Kutuzova adjutantu. Abi aizmirsti vienādi. Read more »


|