Knapi divi gadi pagāja kopš mana tēta dzimšanas un sākās oktobra revolūcija. Tētis dzima 1915.gada 27.aprīlī. Tā mainījās laiki un Latvija kļuva tik īsta, ka viņam neatlika nekas cits, kā kļūt par aktieri. Lai gan viņš pirms tam bija bijis ļoti labs ātrsoļotājs. Pēc tam atkal mainījās laiki un arī Padomju Latvija kļuva tik īsta, ka viņam nekas cits neatlika, kā apprecēt aktrisi. Lai gan pirms tam viņa sieva bija bijusi ļoti laba gleznotāja. Viņš dzīvoja kā raķete, kā šampānieša pudeles korķis, taču dziļi sevī bija līdz sāpēm visas atziņas patstāvīgi izmocījis filozofs. Pat tad, kad viņš jokoja un visi līdz krampjiem smējās, tas nebeidza būt arī traģiski. Saglabāt iegrimi jeb palikt dziļumā viņam traucēja raksturs – neremdināmi versmojošas kaislības, kuru dzirkstošās lavas šļakatas dedzinājušas arī mani. Ja Kristus ar Savu dievišķo varu nebūtu mani iemērcis Savās Asinīs – Baznīcā, es jau sen dungotu zem velēnām. Read more »

Par bijušo godību liecinošais melnais Pokrova kapsētas marmors ir ievainots. Tas bija vesels laikmets, kad padomju ielas būvēja pāri senču kauliem. Vienu tā arī nosauca – par Senču ielu. Latvieši, glābdami ielas būvniecības darbu apdraudētos tuvinieku pīšļus, naktī tos pārapbedījuši Pokrova kapsētas tuvumā. Vēsturiskā perspektīvā brūču aprises saplūst un paliek vien pārliecība, ka cietuši esam visi.

Kad nesen apkopu mātes kapu, priecājos, ka nozāģēti daži koku milži un kapsētā ir vairāk gaismas. Arī nepasakāmais, slāvu burtiem uz staltajiem un sagrautajiem kapu krustiem kaltais miers, bija kļuvis plašāks. Nekāda protesta, nekādu šķiru vai tautu cīņu. Pareģis Finks pazemē ne ar ko te nav labāks vai sliktāks par Kutuzova adjutantu. Abi aizmirsti vienādi. Read more »