Panorāmas Fokuss, Piektdiena, 18. septembris (2009)
Partijas Jaunais laiks priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa saka, ka negribētu dzīvot valstī, kur kāds vadonis nosaka, kas darāms. Viņasprāt, parlamentārā demokrātija piedāvā brīvības, kas jāspēj novērtēt. Tiesa, viņa arī atzīst, ka šobrīd valdošajā koalīcijā īstas vienotības nav. Ja tas nemainīsies, viņa uzskata, var tikt zaudēta valsts.
Parīzes Dievmātes katedrāles 50.izrādē skatītājiem kā suvenīrs un tajā pašā laikā noderīga lieta tika dalīti mazi kabatlakatiņi: gadījumā, ja vajadzēs paraudāt. Muzikālās drāmas beigās, kad galvenais varonis, mīlas un ilgu pārņemts, iet bojā, sava asariņa nobira teju katram skatītājam. Skumju katarse lika atmaigt garam un sirdij, un Zigmara Liepiņa mūzika kopā ar lomu spēlētājiem to prata izcili paveikt. 17.septembrī, šķiet, notiks līdzīgi: kabatlakatiņu vēl nebūs, taču karstas un patiesas asaru lāses vagos dzīves nocietinātās dvēseles… Nacionālajā teātrī skanēs, virmos, sāpēs, uzvarēs, zaudēs, mīlēs un mirs Kārlis Ulmanis. Vadonis.
Kad publiskajā telpā pirmoreiz pavīdēja ziņa par to, ka komponists Zigmars Liepiņš sacer mūziku drāmai Vadonis, kam libretu raksta dziesminieks Kaspars Dimiters, daudzi to uztvēra kā pliekanu jociņu, sak, kāds vadonis, apkārt krīze, naudas nav, bet te divi sacer odas vadonim! Un kādam vadonim?! Kārlim Ulmanim, kurš, redz, atdeva krieviem Latviju par divi kapeiki! Bija arī citādi viedokļi, kas cildināja Ulmani. Vienvārdsakot, cilvēki šūmējās, mezdami cits citam sejā pretējus argumentus, lai aizstāvētu vai nonievātu Kārli Ulmani. Bet patiesība, kā vienmēr, atrodas pa vidu – pirmām kārtām atceroties, ka viņš bija cilvēks. Tāds pats kā mēs. Read more »
«Reiz kādā kongresā prezidenta oponents viņam pārmeta, ka viņš vadoties no sirds, bet politika prasot prātu. «Vai tiešām man tā nav?» viņš klusām pie sevis ievaicājās. Citā reizē sarunā viens ieminējās, ka ļoti senos laikos kāds novērotājs izteicies, ka latviešiem esot baloža lēnprātība. «Vai tiešām nav gļēvāka putna, ar ko mūs varētu salīdzināt?» iesaucās prezidents, galvu saķēris. Bet gadi gāja, un kā troņa mantiniekam jāatstāj iecerētā līgava un jāapprec sieva, ko prasa valsts intereses, tā prezidents atstāja sirdi, un visi redzēja, ka gaišs un liels prāts, kura priekšā piekāpjas pretinieku sīko aprēķinu prāti, pacēlās pie viņa dvēseles apvāršņiem, lai uzņemtos savas tautas vadību un izdarītu tās politisko un morālisko meliorāciju.»(Ed.Virza, monogrāfija “KĀRLIS ULMANIS”, 1935).
Latvijas Nacionālais teātris sadarbībā ar Aģentūru Mūza piedāvā Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālu drāmu “VADONIS”.
Jaunais Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera mūzikls VADONIS radīts, atsaucoties uz pēdējo gadu notikumiem Latvijā. Morālā un finansiālā krīze raisa pārdomas un liek uzdot jautājumus visiem, kas ar Latviju saista savu dzīvi šodien un nākotnē.
Kāpēc latviešiem izdodas vienoties tikai ekstrēmos apstākļos? Vai latvieši prot izmantot demokrātiju savas valsts pārvaldei? Vai prezidentāla republika nav vienīgais vieds, kā pārvaldīt šo mazo valsti? Vai viens cilvēks var uzņemties atbildību par tautas likteni? Kam jānotiek valstī un kam pašā cilvēkā, lai viņš par šādu soli izšķirtos? Kāda ir maksa par valstij un tautai ziedotu mūžu? Zemnieks Kārlis Ulmanis stāvēja pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa, piedzīvoja tās ziedu laikus, uzņēmās mesijas lomu un… Vai zaudēja?
Bija vai nebija vērts uzņemties Vadoņa lomu? Kurš būs/varētu būt nākamais?
Pirmizrāde Nacionālajā teātrī 2009.gada 17.septembrī
«Viņi iesāka ar viltu, maskēdami savu uzbrukumu ar labvēlības dūmiem. Viņi zināja, ka latvieši ļoti cieš zem svešu valdnieku tirannijas un ka vienai daļai tautas sāp, ka tā zeme, ko viņu tēvi bija atkarojuši mežiem un purviem, atrodas sveštautiešu rīcībā un īpašumā. Un viņi sacīja: “Mēs jums dosim brīvību, bļodas pilnas putras un gaļas kalnus, ja jūs mums piekritīsit. Bet mēs uzvaru varam panākt tikai caur demokratiju, kas ir vispārējā vienlīdzība un vispārējās vēlēšanās.”
Un ļaudis tam piekrita, bet drīz vien visi redzēja, ka šie demokrāti cīņu pārnes pavisam citā virzienā un ka tā pārvēršas cīņā pret latviešu gara satversmes pamatiem, pret saimnieka rīkotāja principu, kas tūkstošos gados bija izveidojis Latviju. Visur priekšgalā viņi gribēja un arī nostādīja komitejas un tādas patiesībā bija arī katras lauku mājas priekšgalā, jo zemnieks tā bija savažots savā rīcībā, ka varēja darbus vadīt, tikai strādniekus lūgdamies.
Šie demokrāti solījās gādāt par tautu, bet drīz vien izrādījās, ka viņu darbība izvēršas cīņā pret tautu un gādībā par demokrātiju, kā sauc balsošanai derīgu pūli, kurā sajaukti kopā bija šķilti un perēti, visi vecumi un visas tautības. Un viņi panāca to, ka visintīmākajās latviešu tautas darīšanās sveštautietis bija klāt kā nepieciešams piesēdētājs, kas nekad vēl nebija noticis visā latviešu vēstures laikā. Tā viņi ķildu, nejauku, sarkanmatainu sievu, arvien dusmās sarauktu seju, nosēdināja goda vietā, kur senāk sēdēja lēnprātīgā latviešu Māra pie sava dūcošā ratiņa, ievērpdama smalkajā linu pavedienā savas tautas likteņus. Read more »
Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bijušais Vēstures institūta direktors, habilitēts vēstures doktors, profesors Indulis Ronis jau vairākus gadus dzīvo un strādā Kuldīgas novada “Krauļos” – senā mājā pie vecā suitu ceļa Alsunga–Kuldīga. Tomēr par I. Roni pēdējā laikā maz dzirdēts, bet viņš jūtas izstumts no oficiālās vēsturnieku vides. I. Roņa spalvai pieder grāmata “Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā”. I. Ronim ir atšķirīgs skats uz daudzām lietām, arī uz pašreizējo situāciju valstī.
– Pēdējā laikā daži vēsturnieki rokas vēsturē ap Kārli Ulmani. Bet jums par Kārli Ulmani ir apjomīgs pētījums.
I. Ronis: – Situācija valstī ir tāda, ka runāt par Kārli Ulmani, kurš realizēja autoritāru apvērsumu, diktatūru, bet ignorēt šodienas politisko situāciju nebūtu pareizi. Man savulaik aizmuguriski uzbruka politiskām metodēm, atbrīvojot no absolūti visiem darbiem un finansējuma avotiem, jo es esot ulmanists. Es nekad tāds neesmu bijis. Jā, esmu sarakstījis grāmatu par Kārli Ulmani, viņa represēšanas apstākļiem, bet nepaguvu uzrakstīt grāmatu par Munteru, par Balodi. Visi dokumenti man ir kastēs… Mani izmeta ārā no visiem darbiem, jo nepatika, kā es rakstu. Esmu principiāls diktatūras pretinieks, bet šodien esmu ļoti uztraucies – grūti ir neieraudzīt, ka Latvija atrodas neototalitāras diktatūras priekšvakarā, turklāt pilnīgi parlamentāri likumīgas. Dombrovska valdība ved tik bezjēdzīgu politiku, ka sabiedrībā var notikt dažādi ekscesi. Tad valdība izsludinās ārkārtas stāvokli un paņems varu, kā to savulaik izdarīja Kārlis Ulmanis. Jā, pašreizējo parlamentu vajag atlaist un izveidot Pagaidu valdību. Bet es neredzu cilvēkus, kas varētu šo valdību vadīt. Divi gan ir, kuriem uzticētos, bet viens – Guntis Ulmanis – ir jau par vecu, bet otrs – Aigars Kalvītis – ir tā apspļaudīts… Ja būs Dombrovska apvērsums, tad nopietni domāšu par emigrāciju, jo tad tā būs neokomunistu atgriešanās. Read more »
