Ceļojuma apraksts, kurā stāstīts par to, kā es ciemojos Briselē pie eirokrātes, klausījos kā spēlē suvenīrs, ēdu kreisās varžu kājiņas, dabūju urīnšoku un atgriezos Katiņas miglā. Rakstniece Andra Manfelde
Man patīk lidostas un neredzētas pilsētas, tāpēc ja mani aicina, es uzreiz skrienu. Pasu galdā man paziņoja, ka pase ir nederīga, jo lapā, kur atzīmēts „bērni/children” es ar lepnumu un lodīšu pildspalvu biju ierakstījusi savas meitas vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu. Tā kā Latvija ir Eiropas nomale, lidostā apčamdīja mani pašu, jo pīkstēja krelles, bet pasi neaiztika. To, kā gan cilvēks iemācījies noturēties gaisā, es nekādi nevaru saprast. Lidojot man patīk skatīties lejā un redzēt kā pamazām zūd dzimtā un tuvojas nezināmā zeme. Prātot, vai tik tur lejā nav Venta, vai tik nav Daugava. Iegrimt mākoņu priekškarā un attapties lietainā Beļģijas dienā. Read more »
Laura BROKĀNE, NRA, 17.10.2009
Nesen klajā nākusi dzejnieces Andras Manfeldes ceturtā grāmata Sirds pasaka, kas veltīta viņas meitiņai Annai. Grāmatā apkopotas pasakas, kas sarakstītas deviņu gadu laikā. «Ne īsti bērniem, ne īsti pieaugušajiem,» komentē Andra. Grāmatiņu Andra izdevusi «uz savu roku» – no piešķirtā Tukuma domes finansējuma pati sarūpējusi sev palīgus, neslēdzot vienošanos ar izdevniecību. Sirds pasaku rotā arī autores ilustrācijas, kas piešķir grāmatai ļoti gaišu un īpašu noskaņu.
Andra savulaik literatūrā ienāca ar plaši apspriesto grāmatu Adata, kas bija skaudra, autobiogrāfiska narkomānes dienasgrāmata. Vēlāk pēc Adatas motīviem tapa tāda paša nosaukuma Zigmāra Liepiņa muzikālā drāma. Tagad, to atceroties, viņa nedaudz mulst un saka: «Varbūt nav labi rakstīt tik personīgi, bet bezpersoniski taču nav jēgas.» Pārcelšanās uz Tukumu un meitiņas piedzimšana pilsētas ainu vērotāju Andru ir mazliet izmainījusi. Dzejoļi nemaz vairs nerakstoties, viņa atzīstas. Tomēr caur samierināšanos un apstākļu pieņemšanu, viņa spējusi atklāt iepriekš neredzētu skaistumu.
Read more »
Pasaka par Džeri
Veltīts manam pirmajam draugam
Reiz kādā pelēkā, pelēkā, slapjā un draņķīgā rītā bariņš sagumušu cilvēku drūzmējās pieturā. Likās, ka neviens no viņiem nespēja saprast, kādēļ gan kaut kur ir jādodas – uz darbu, skolu, bērnudārzu… Kāpēc gan viņi bija modušies, kūņojušos, steigušies, un kur gan palicis tas sliņķis trolejbuss. Visi kā sarunājuši vairījās ieskatīties otra tikpat skumīgajā un jau no paša rīta nogurušajā sejā. Aplūkodami kurpju purngalus, cilvēki centās atcerēties sapņa laimīgās beigas, kuras kā allaž bija nozagusi modinātāja kviecošā balss.
Slapji sniega bumbuļi lēni krita lejup un, aizsniedzot asfaltu, pārvērtās grūtsirdīgās peļķēs. Kāda mašīna iečīkstināja pašā peļķes viducī un netīrām šļakatām nošķieda tuvāko gaidītāju. Liels, tumšs un lācīgs vīrs izvilka no bagāžnieka saini un nosvieda to ietves vidū. Ar briesmīgu blīkšķi aizcirta mašīnas durvis un prom bija. No maisa brīvībā smilkstēdams kūņojās tūļīgs un pūkains kamols. Cilvēki novērsās…. nē, nē, neņemsim vis, ar nastu pat trolejbusā nekur vairs nevarēs nokļūt. Izrāpies no maisa, biklais un pūkainais radījums ātri vien ievēlās pirmajā peļķē. Pūkas saķepa slapjās pinkās. Nu viņš līdzinājās no kuģa izbēgušai žurkai. Vien pēc silti brūnajām un tik ļoti uzticīgajām acīm varēja noprast, ka žēlīgais dzīvnieks ir suns. Read more »
Par šo Andras Manfeldes pasaku grāmatiņu, kas veltīta viņas meitiņai Annai, Kultūras Foruma žurnāliste Mārīte Tabita Skudra pasaka:
“No dziļas, labestīgas sirds izlijušas pasakas. Gribas tās salīdzināt ar dzīvu, mutuļojošu ūdenskritumu – lasi un brīnies, kā caur rakstnieces atvērtās sirds slūžām gāžas, sakuļas un gludi aizplūst šodienas dzīves vērojumos, folkloras tēlos un sen nedzirdētos vecvārdos izmērcēta, garda latviešu valoda. Un šur tur iezaigojas bibliskas gudrības un patiesības sāls graudi.”
Andra Manfelde jums visiem pasaka, ka grāmatu “Sirds pasaka” kopā ar Anniņu viņa vērs 25.septembrī, piektdienā, plkst. trijos dienā (15) Tukuma bibliotēkas Pasaku istabā Šēseles ielā 3.
Kaspars, Līga, Andras auklētais Stefans, naivists Jurītis un Jēkabs ar savējiem, sievu Unu un meitiņu Esteri, pasaka, ka Andra ir mūsu draugs un mēs, visi kopā priecādamies, par grāmatiņu “Sirds pasaka” pasakāmies Dievam.
P.S. Gan arī iepublicēšu kādu no pasaciņām… Drīz, drīz…
www.blogs.krustaskola.lv
