Rakstniece Andra Manfelde Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā vaļā vēra savu jauno grāmatu «Zemnīcas bērni». Ar Līgas Dimiteres gādību un sakariem Rīgas domē tas notika uz Brīvības pieminekļa kāpnītēm.
Kopš izsūtīšanas viņi vēl nekad nebija paguvuši nostāties pie Brīvības pieminekļa visi kopā. Andra Manfelde (vidū) ar savējiem – Manfeldu dzimtas atvasēm: Maldu (no kreisās), mammu Lidiju, Kārli, Irēnu un Ilgu. Par muzikālo noskaņu gādā akordeoniste Liene.
Pirmdien, 14. jūnijā, katrs nams Latvijā godināja izsūtītos ar karogiem, ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa un klusuma brīdi. Bet rakstniece Andra Manfelde to darīja ar rakstītu vārdu, Brīvības pieminekļa pakājē atverot savu jauno grāmatu „Zemnīcas bērni”, kurā poētiskā valodā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja septiņus gadus. Read more »
Kopš izsūtīšanas, viņi vēl nekad nebija paguvuši nostāties pie savas Brīvības pieminekļa visi kopā. Nebija pulcinātāja. To izdarīja no viņiem nākušā bērna grāmata. Grāmata, kurā viņu atmiņas tēlo no viņu ciešanām un prieka dzimušais viņu nākotnes bērns. Bez šī starpnieka zemnīcas bērnu sviedriem un asarām krātajam sūrumam atmiņas nebūtu izspīdējušas cauri līdz šaisaulei. Piedzīvotais taču ir visklusākās sāpes, visklusākā paciešana, visklusākā izturība. Piedzīvoto dienišķo izdzīvošanas brīnuma laimi cilvēku valodā nemaz nevar tā izstāstīt. Par maz ir ar cilvēka apjēgai atklātajiem vārdiem. Tie īstie, precīzie, vien eņģeļiem līdz galam zināmie, gadu desmitiem kā bēda gulējusi zem viņu dzīvju akmeņiem, kuriem pāri iets pat dziedot.
Andras sirds saausīto viņas dzimtas noslēpuma motīvu nu pasaulē devusies atskaņot grāmata “Zemnīcas bērni”. Tās tēlojums ir brīnums pat šo atmiņu varoņiem. Vakar biju ar tiem kopā. Filmēju, klausījos, klusēju. Parasti nekad tā nedaru, jo dziedu, nevienu neklausos, runāju pats. Un kļuvu mazliet citādāks. Vairs neesmu tik ļoti līdzīgs šim laikam, kas visas mūsu tautas sāpes bradā brīvā tirgus tanku kāpurķēžu gaitā, nekam no pārciestā neļaujot ieausties mūsu bērnu dvēseļu nākotnē. It kā nekādu sāpju nekad nebūtu bijis. Ne karu, ne bada, ne genocīdu. Tikai viena vienīga pasaules patērēšanas “liturģija”, čils, kaifs… Ja tā, tad ir tikai normāli, ka rezultātā visai nācijai pienākušas līdz izmiršanai nepanesamas paģiras.
Jau pagājušajā rudenī pieteicu jauno grāmatu „Zemnīcas bērni”…
Pieciem zemnīcas bērniem klātesot manas grāmatas “Sirds pasaka” vēršanas vakarā, jau pieteicu jauno grāmatu par bērnību izsūtījumā Sibīrijā, jo mani vecvecāki ar bērniem tika izvesti no Latvijas 1949.gadā 25.marta rītā un Omskas apgabalā pavadīja septiņus gadus. Septiņus bērnības un izsalkuma gadus. Toreiz, piesakot grāmatu, es pati nebūt necerēju, ka pēc deviņiem mēnešiem jau grāmatu turēšu rokās. Bet tā nu sanāca, ka Ventspils rakstnieku māja spēji uzaicināja un es piekritu. Paņēmu līdzi arī to bildīti, kur pie zemnīcas stāv mani radinieki, tikko ievesti Sibīrijā. Tā nu Ventspilī ilgi, ilgi skatījos uz šo bildīti, tad sāku raudāt un pēc tam rakstīt. Read more »
2010.gadā 14. jūnijā katrs nams Latvijā izsūtītos godinās ar karogiem. Ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa un klusuma brīdi. Andra Manfelde pagodinājusi izsūtītos ar rakstīto vārdu, tāpēc Brīvības pieminekļa ēnā uz kāpnītēm 14.jūnijā plkst. 19.00 atvērs grāmatu „Zemnīcas bērni”, kurā poētiskā valodā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja 7 gadus.
Redaktore Mārīte Skudra par grāmatu:
“Sirsnīgs PalDievs, ka uzticēji izlasīt! Lasījās tik viegli, kaut rakstītajam tiešām ir asiņu, asaru un sviedru dzīvsvars. Esi uzrakstījusi tā, ka tas nenomāc, nesaspiež dvēseli kulakā, bet tiešām uzplaucē cerību, ka Dieva priekšā visi mūsu tautas nekanonizētie mocekļi ir dzīvāki par dzīvajiem!”
Andra Manfelde
andra.manfelde@gmail.com LMT – 26529190
Tele2 – 27031290
Pirms bērns sācis runāt, kādiem vārdiem tas domā? Vai gleznās? Varbūt tās kustas un šūpojas, gluži kā Mozus pītajā grozā vilnīšiem līdzi. Pirms domas ieguvušas teikumu apveidu, kā lai tās izstāsta? Pirms saturs salijis vārdu krūkās? Kā izstāstīt šo šūpošanos. Šo klaboņu duku, duku. Šo vītņu, šo pārmiju satikšanos. Šīs griezīgās durvis, šos skopos, pavēlošos izsaucienus. Šo nemieru mammas elpā. Tumsu. Visu laiku tumsu un smaku. Un tu tik jūti, ka tevi rauj prom, tur kur nevajag, tur kur nedrīkst. Nežēlīgs, nepielūdzams spēks, rauj kā caur tuneli, nē, tas tikai vilciens… Bet pat mamma neko nevar izdarīt, klusē. Read more »
Līgai dzimšanas diena. Rokās rozīte un Andras “Zemnīcas bērnu” manuskripts. Aizmugurē tas, bez kā mēs neviens nevaram dzīvot… Brīvība. Joprojām tikai piemineklī un sapņos. Sapņosim nomodā. Par Latvijas nomodu!
