Rakstniece Andra Manfelde Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā vaļā vēra savu jauno grāmatu «Zemnīcas bērni». Ar Līgas Dimiteres gādību un sakariem Rīgas domē tas notika uz Brīvības pieminekļa kāpnītēm.
Kopš izsūtīšanas viņi vēl nekad nebija paguvuši nostāties pie Brīvības pieminekļa visi kopā. Andra Manfelde (vidū) ar savējiem – Manfeldu dzimtas atvasēm: Maldu (no kreisās), mammu Lidiju, Kārli, Irēnu un Ilgu. Par muzikālo noskaņu gādā akordeoniste Liene.
Pirmdien, 14. jūnijā, katrs nams Latvijā godināja izsūtītos ar karogiem, ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa un klusuma brīdi. Bet rakstniece Andra Manfelde to darīja ar rakstītu vārdu, Brīvības pieminekļa pakājē atverot savu jauno grāmatu „Zemnīcas bērni”, kurā poētiskā valodā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja septiņus gadus. Lasi tālāk »
Kopš izsūtīšanas, viņi vēl nekad nebija paguvuši nostāties pie savas Brīvības pieminekļa visi kopā. Nebija pulcinātāja. To izdarīja no viņiem nākušā bērna grāmata. Grāmata, kurā viņu atmiņas tēlo no viņu ciešanām un prieka dzimušais viņu nākotnes bērns. Bez šī starpnieka zemnīcas bērnu sviedriem un asarām krātajam sūrumam atmiņas nebūtu izspīdējušas cauri līdz šaisaulei. Piedzīvotais taču ir visklusākās sāpes, visklusākā paciešana, visklusākā izturība. Piedzīvoto dienišķo izdzīvošanas brīnuma laimi cilvēku valodā nemaz nevar tā izstāstīt. Par maz ir ar cilvēka apjēgai atklātajiem vārdiem. Tie īstie, precīzie, vien eņģeļiem līdz galam zināmie, gadu desmitiem kā bēda gulējusi zem viņu dzīvju akmeņiem, kuriem pāri iets pat dziedot.
Andras sirds saausīto viņas dzimtas noslēpuma motīvu nu pasaulē devusies atskaņot grāmata “Zemnīcas bērni”. Tās tēlojums ir brīnums pat šo atmiņu varoņiem. Vakar biju ar tiem kopā. Filmēju, klausījos, klusēju. Parasti nekad tā nedaru, jo dziedu, nevienu neklausos, runāju pats. Un kļuvu mazliet citādāks. Vairs neesmu tik ļoti līdzīgs šim laikam, kas visas mūsu tautas sāpes bradā brīvā tirgus tanku kāpurķēžu gaitā, nekam no pārciestā neļaujot ieausties mūsu bērnu dvēseļu nākotnē. It kā nekādu sāpju nekad nebūtu bijis. Ne karu, ne bada, ne genocīdu. Tikai viena vienīga pasaules patērēšanas “liturģija”, čils, kaifs… Ja tā, tad ir tikai normāli, ka rezultātā visai nācijai pienākušas līdz izmiršanai nepanesamas paģiras.
Jau pagājušajā rudenī pieteicu jauno grāmatu „Zemnīcas bērni”…
Pieciem zemnīcas bērniem klātesot manas grāmatas “Sirds pasaka” vēršanas vakarā, jau pieteicu jauno grāmatu par bērnību izsūtījumā Sibīrijā, jo mani vecvecāki ar bērniem tika izvesti no Latvijas 1949.gadā 25.marta rītā un Omskas apgabalā pavadīja septiņus gadus. Septiņus bērnības un izsalkuma gadus. Toreiz, piesakot grāmatu, es pati nebūt necerēju, ka pēc deviņiem mēnešiem jau grāmatu turēšu rokās. Bet tā nu sanāca, ka Ventspils rakstnieku māja spēji uzaicināja un es piekritu. Paņēmu līdzi arī to bildīti, kur pie zemnīcas stāv mani radinieki, tikko ievesti Sibīrijā. Tā nu Ventspilī ilgi, ilgi skatījos uz šo bildīti, tad sāku raudāt un pēc tam rakstīt. Lasi tālāk »
2010.gadā 14. jūnijā katrs nams Latvijā izsūtītos godinās ar karogiem. Ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa un klusuma brīdi. Andra Manfelde pagodinājusi izsūtītos ar rakstīto vārdu, tāpēc Brīvības pieminekļa ēnā uz kāpnītēm 14.jūnijā plkst. 19.00 atvērs grāmatu „Zemnīcas bērni”, kurā poētiskā valodā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja 7 gadus.
Redaktore Mārīte Skudra par grāmatu:
“Sirsnīgs PalDievs, ka uzticēji izlasīt! Lasījās tik viegli, kaut rakstītajam tiešām ir asiņu, asaru un sviedru dzīvsvars. Esi uzrakstījusi tā, ka tas nenomāc, nesaspiež dvēseli kulakā, bet tiešām uzplaucē cerību, ka Dieva priekšā visi mūsu tautas nekanonizētie mocekļi ir dzīvāki par dzīvajiem!”
Andra Manfelde
andra.manfelde@gmail.com LMT – 26529190
Tele2 – 27031290
Pirms bērns sācis runāt, kādiem vārdiem tas domā? Vai gleznās? Varbūt tās kustas un šūpojas, gluži kā Mozus pītajā grozā vilnīšiem līdzi. Pirms domas ieguvušas teikumu apveidu, kā lai tās izstāsta? Pirms saturs salijis vārdu krūkās? Kā izstāstīt šo šūpošanos. Šo klaboņu duku, duku. Šo vītņu, šo pārmiju satikšanos. Šīs griezīgās durvis, šos skopos, pavēlošos izsaucienus. Šo nemieru mammas elpā. Tumsu. Visu laiku tumsu un smaku. Un tu tik jūti, ka tevi rauj prom, tur kur nevajag, tur kur nedrīkst. Nežēlīgs, nepielūdzams spēks, rauj kā caur tuneli, nē, tas tikai vilciens… Bet pat mamma neko nevar izdarīt, klusē. Lasi tālāk »
Līgai dzimšanas diena. Rokās rozīte un Andras “Zemnīcas bērnu” manuskripts. Aizmugurē tas, bez kā mēs neviens nevaram dzīvot… Brīvība. Joprojām tikai piemineklī un sapņos. Sapņosim nomodā. Par Latvijas nomodu!
Ceļojuma apraksts, kurā stāstīts par to, kā es ciemojos Briselē pie eirokrātes, klausījos kā spēlē suvenīrs, ēdu kreisās varžu kājiņas, dabūju urīnšoku un atgriezos Katiņas miglā. Rakstniece Andra Manfelde
Man patīk lidostas un neredzētas pilsētas, tāpēc ja mani aicina, es uzreiz skrienu. Pasu galdā man paziņoja, ka pase ir nederīga, jo lapā, kur atzīmēts „bērni/children” es ar lepnumu un lodīšu pildspalvu biju ierakstījusi savas meitas vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu. Tā kā Latvija ir Eiropas nomale, lidostā apčamdīja mani pašu, jo pīkstēja krelles, bet pasi neaiztika. To, kā gan cilvēks iemācījies noturēties gaisā, es nekādi nevaru saprast. Lidojot man patīk skatīties lejā un redzēt kā pamazām zūd dzimtā un tuvojas nezināmā zeme. Prātot, vai tik tur lejā nav Venta, vai tik nav Daugava. Iegrimt mākoņu priekškarā un attapties lietainā Beļģijas dienā. Lasi tālāk »
Nesen klajā nākusi dzejnieces Andras Manfeldes ceturtā grāmata Sirds pasaka, kas veltīta viņas meitiņai Annai. Grāmatā apkopotas pasakas, kas sarakstītas deviņu gadu laikā. «Ne īsti bērniem, ne īsti pieaugušajiem,» komentē Andra. Grāmatiņu Andra izdevusi «uz savu roku» – no piešķirtā Tukuma domes finansējuma pati sarūpējusi sev palīgus, neslēdzot vienošanos ar izdevniecību. Sirds pasaku rotā arī autores ilustrācijas, kas piešķir grāmatai ļoti gaišu un īpašu noskaņu.
Andra savulaik literatūrā ienāca ar plaši apspriesto grāmatu Adata, kas bija skaudra, autobiogrāfiska narkomānes dienasgrāmata. Vēlāk pēc Adatas motīviemtapa tāda paša nosaukuma Zigmāra Liepiņa muzikālā drāma. Tagad, to atceroties, viņa nedaudz mulst un saka: «Varbūt nav labi rakstīt tik personīgi, bet bezpersoniski taču nav jēgas.» Pārcelšanās uz Tukumu un meitiņas piedzimšana pilsētas ainu vērotāju Andru ir mazliet izmainījusi. Dzejoļi nemaz vairs nerakstoties, viņa atzīstas. Tomēr caur samierināšanos un apstākļu pieņemšanu, viņa spējusi atklāt iepriekš neredzētu skaistumu.
Reiz kādā pelēkā, pelēkā, slapjā un draņķīgā rītā bariņš sagumušu cilvēku drūzmējās pieturā. Likās, ka neviens no viņiem nespēja saprast, kādēļ gan kaut kur ir jādodas – uz darbu, skolu, bērnudārzu… Kāpēc gan viņi bija modušies, kūņojušos, steigušies, un kur gan palicis tas sliņķis trolejbuss. Visi kā sarunājuši vairījās ieskatīties otra tikpat skumīgajā un jau no paša rīta nogurušajā sejā. Aplūkodami kurpju purngalus, cilvēki centās atcerēties sapņa laimīgās beigas, kuras kā allaž bija nozagusi modinātāja kviecošā balss.
Slapji sniega bumbuļi lēni krita lejup un, aizsniedzot asfaltu, pārvērtās grūtsirdīgās peļķēs. Kāda mašīna iečīkstināja pašā peļķes viducī un netīrām šļakatām nošķieda tuvāko gaidītāju. Liels, tumšs un lācīgs vīrs izvilka no bagāžnieka saini un nosvieda to ietves vidū. Ar briesmīgu blīkšķi aizcirta mašīnas durvis un prom bija. No maisa brīvībā smilkstēdams kūņojās tūļīgs un pūkains kamols. Cilvēki novērsās…. nē, nē, neņemsim vis, ar nastu pat trolejbusā nekur vairs nevarēs nokļūt. Izrāpies no maisa, biklais un pūkainais radījums ātri vien ievēlās pirmajā peļķē. Pūkas saķepa slapjās pinkās. Nu viņš līdzinājās no kuģa izbēgušai žurkai. Vien pēc silti brūnajām un tik ļoti uzticīgajām acīm varēja noprast, ka žēlīgais dzīvnieks ir suns. Lasi tālāk »
