Paldies, lamoox, kas šo sirsnīgo video veidojis vai ievietojis.
Paldies arī Viesturam Kurmim, kas šo klipu atrada un ievietoja Nacionālistu mājas lapā. Read more »

Sirsnīga multenīte par to, kā efektīgi ekspluatēt planētu, uz kuras, kā redzam, joprojām pamanāmas tikai primitīvas dzīvības formas. Multenītē mums, pieaugušajiem, kas bērna prātā, izskaidroti 10 punkti, kā finansu monstrs aprij mūsu dzīvi, laiku, prieku, laimi utt. Multenīte ir Maksimiliāna fon Boka diplomdrabs. Viņu lapā vēl visādas multenītes nesaprotamā valodā. Šī – saprotamā, jo krievu. Read more »

Lietas, ko darīt 365 dienas gadā, četros gadalaikos, gadu no gada
(to darīja lielākā daļa mūsu tautas vēl pat pirms nieka 100 gadiem) Read more »

Ja īsti nezini, kur tu atrodies vai kur gribi atrasties, savu atrašanās vietu tu vari izvēlēties virtuāli. Tev palīdzēs Gmail sistēmas latviskotāju kolektīvs. Viņi  par dažu nejauši izvēlēto pilsētu vai pilsētiņu iedzīvotājiem zina labāk, kuras no tām būs jums derīgas vai nederīgas. Zemāk dažas, kas pilnīgi droši, Gmailaprāt, atzītas par nederīgām. Žēl, protams, par Cēsīm, Talsiem, Jūrmalu, Kuldīgu, Ogri, Jēkabpili… Bet ko darīsi – virtuālās megasistēmas, piemērotas visglobālākajiem kritērijiem, to vienmēr zinās labāk par mums. Spied te to nākamo pavēli un brīnies. Read more »

Kādam draugam līdzēju nokonfigurēt Gmaila dizanu. Izvēlētā tēma automātiski pavaicāja, kurā pilsētā esmu dislocēts, lai atbilstoši tai veidotu dizainu. Ierakstīju “Tukums”. Atbilde redzama bildītē – Tukums nav derīga pilsēta. Cik būtu jauki, ja tādas programmas varētu izstrādāt tautas vēlēta prezidenta dizaina izvēles tabulās. Ierakstot, piem., “Kārkliņš”, izlēktu sarkans kā vēršu tracināmais deķis brīdinājums: Kārkliņš nav derīgs prezidents. Read more »

Tas pats parks. Tikai laternu spožums lija ne vairs dzidrā, neredzamā gaisā, bet blīvā miglā. Miljardu miljardi sīku ūdens burbulīšu, kas viens pie otra, viens otram un viens caur otru atstaroja lidojošiem šķīvīšiem līdzīgo lampu vainagu gaismu. Pāri ielai ir mākslīgās zāles futbola stadions ar vēl spožāku ilumināciju. Ķermeņi treniņformās dzenāja vairākas bumbas. Man ķermenis atkal pedāļoja pa zināmo apli, kā bezgaršīgu cukurvati kampdams biezo gaisu. Domāju par to, kas esmu – vairāk cilvēks vai zivs? Radio mēdz vēstīt par “relatīvo gaisa mitrumu”. Vairāk vai mazāk gaiss mitrs ir vienmēr. Visi dzīvojam ne jau retinātā gaisā, bet retinātā ūdenī. Miglā to sajust vieglāk. Arī sajust to, ka mazliet esi zivs. Skaidrā laikā, kad mitrums nemanāms, mēs tāpat peldam. Putni, protams, ir labākas zivis un retinātajā ūdenī airējas teicamāk. Nirēji akvalangos maldās, domādami, ka niršana sākas pēc skaļa plunkšķa un pleznām kājās. Es jutos ieniris un nopietni peldošs arī uz velosipēda. Read more »

Šovakar divi tēli pie asfaltētā laukuma, uz kura tumsā ielidoja padriftot balts auto, līkņāja ap atkritumu betona kārbu gara sola galā. Bija tumšs, nevarēja saprast, ko tieši viņi tur cilāja un vai bija vērts. Viens bija garāks un tumšs, otrs – īsāks un tikpat tumšs. Es jau tik paminu garām. Lai gan ar katru nākamo apli atkal un atkal. Tēli bija kā gaišākā tumsā izgriezti tumšāk tumši silueti. Tikko domās novēlēju tiem kaut ko labu, tā viena silueta augšpusē iegailējās oranžs punktiņš. Tēls uzsmēķēja. Bet es jau tikai braucu. Tā rakstot, to nemaz nevar sajust. Arī ar vārdiem man būtu tiem jāpašaujas garām, tad atkal un atkal. Redzēt jau es viņus tikpat kā neredzēju. Ja salīdzina ar katra apļa tālāk nobraukto gabalu. Tēlu aplūkošana, kā daudz mirkļu, turpinājās domās. Un arī tagad es nevaru būt dokumentāls, jo neatšķiru un negribu vairs atšķirt, kā redzētais izskatījās pa īstam un kādus pa īstam nospiedumus tēli atstāja manās acīs un dziļāk galvā. Tam visam jau vienmēr pieslēdzas vēl vairāki procesi, kuru nosaukumus nemaz nav jāizdomā, jo to nav. Read more »