Piektdienas vakarā, ikgadējās konferences “Baznīca, ģimene un skola” noslēgumā, Rīgas Garīgajā seminārā parādīja pareizticīgo kinofestivāla “Tikšanās 2009″ labāko darbu – Mihaila Šadrina pilnmetrāžas dokumentālo filmu “Forpost” jeb “Priekšpostenis” (2007). Kādā portālā par filmu krievu valodā bija šāda anotācija:
« Форпост – это фильм откровение. Фильм – проверка на душевную вшивость. Сумел досмотреть до финала, значит сердце еще не заросло мохом, и ты еще не окончательно отделился от мира броней ороговевшей кожи. Фильм о чуде. Реальном и абсолютно не сказочном. Фильм об исцелении совершенно больных детей и об исцелении взрослых. Уже давно, особенно в кинематографе, понятие «герой» это безжалостный и решительный комок мышц. Оказывается можно и по другому. Не скулить, не жаловаться на здоровье, а стиснув зубы делать добро. Тем более, что его сейчас так мало. Ведь мы до сих пор не знаем, что такое жизнь. Временная командировка перед погружением в вечность или пешая прогулка из пункта «А» в пункт «Б».Фильм динамичен, с хорошим текстом и совсем не скучный. Бери и смотри. »
Kad filmu noskatījos, vēl ilgi dzīvoju ar sajūtu, ka esmu līdzpārdzīvojis brīnumu vai tajā piedalījies. Ar asaru tinti rakstīto uz papīra vai ekrāna nevar saskatīt, tāpēc arī neko vairs nerakstīšu. Klikšķini un redzi pats!
• • •
N.B. Tā kā Blip.Tv versija lejupnāca ar pārrāvumiem, izvietoju filmas kopiju arī uz pašmāju servera.
Uz sirds lūgums: iesakiet šo dzīvas cilvēcības liecību noskatīties saviem draugiem, vecākiem, bērniem.
[flashvideo file=videos/Forpost_2007.flv /]
Lejuplādēt
FORPOST iekš Blip.Tv
www.domulaukums.lv
BRAIN CANDY, transfer/watercolor for “Feeding the Diabetic Brain”,
Research/Penn State, May 2004
• • •
• • •
• • •
• • •
šovakar man kāds sabiedriski aktīvs draugs,
kas aizvakar paviesojās “papardes zieda”
jauno ambīciju prezentācijas pasākumā,
atrakstīja vienu jautājumu:
Kaspar, kā tu pāris teikumos formulētu, kas ir tikumība?
pāris teikumu man parasti nav (: zemāk atbildes vēstule.
Read more »
Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet—
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst…
Tālāk Veidenbaumam neļaušu turpināt. Lai katra mūžīga dvēsele raksta savu turpinājumu. Taču ilgas visām dvēselēm ir ļoti līdzīgas. Gada laikā pēc mammas pārcelšanās dzīves neredzamajā pusē sirds pieredze liecina, ka Murjāņu dārzā tik ļoti mīlētās un koptās rozes mammu turpina priecēt arī Dieva dārzos. “Mūžam ziedošo un nevīstošo” puķu smaržu viņa man dāvā katrā lūgšanā, kad ar mammu tiekamies.
Svētdien 11.oktobrī plkst. 10 no rīta Pokrova kapu Dievmātes patvēruma baznīcā* sāksies Dievišķā Liturģija ar aizlūgumu par Elizabetes (Vijas Artmanes) jau gadu mūžībā pārcēlušos dvēseli.
Blakus šim dievnamam ir kapella, kurā līdz pārnešanai uz Kristus Piedzimšanas katedrāli atdusējās Sv.Rīgas Jānis (Pommers)**. Pēc kanonizēšanas viņš pārcēlās uz katedrāli, kamēr mamma pa to pašu maršrutu pirms gada no katedrāles pārcēlās uz Pokrova kapiem.
“Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi”, tāpēc arī pēc nāves palikt dievnama tuvumā ir liels pagodinājums, ar kādu Dievs pagodinājis savu kalponi Elizabeti Viju Artmani.
Pokrova kapu vadība šajā pat dienā, 11.oktobrī, plkst. 11 rīko arī Vijas Artmanes piemiņas talku.
* 14.oktobrī būs Dievmātes patvēruma svētki – Pokrova kapu baznīcas altārsvētki.
** Sv.Rīgas Jānis mocekļa nāvi sagaidīja 1934.gada 12.oktobrī – tātad, dienu pēc mammas aiziešanas pieminēšanas, pieminēsim savu latviešu svēto.
www.blogs.krustaskola.lv
Vakar vakarā no kāda žurnālista saņēmu šādu vēstuli: «Sveiki! Šodien sanāca lasīt Nila Saksa blogu… Nosūtu uz to saiti. Portāla redaktors lūdza par to sagatvot materiālu, tāpēc, loģiski, vēršos pēc komentāra. Nekā tendencioza, vienkārši šajā visā kontekstā jāatrod vieta skaidrojumam arī no citām personām, ne tikai no viena Nila. Starp citu, viņa biogrāfijā kaut kad lasīju, ka arī Tarantīno filmas ”Kill Bill 2” ideju ņēmis no viņa:)» Uzrakstīju atbildi kā žurnālistam, tā Nilam un… visai tautai.
• • •
Ar Nilu Saksu, jeb īstajā uzvārdā Konstantinovu, pirmā lielā nopietnā sadursme radās 2008.gada 25.novembrī. Tūlīt pat sekoja kāds koncerts, pēc kura saņēmu iedarbīgus Nila komplimentus. Pēkšņi kļuvu sev neraksturīgi tolerants attiecībā pret nupat vēl kritizēto viņa literāri garīgo noziegumu. Ar mani sāka notikt tas, par ko tikai pēc gada sākuma katastrofas izlasīju N.Saksa grāmatā “Nopietnie nolūki”. Izrādījās, ka manas virtuālās bojā ejas sižets-līdzība jau bija radīts. Turklāt šo viņa grāmatu saņēmu kā dāvanu. Iemēģinot sadarbību pie libreta pamatu gatavošanas, vēl nezināju, ka darbojos garīgas bojāejas sižetā.
2008.gada Ziemassvētkos klubā Melnā Piektdiena, piedaloties atbilstoši melnai metālistu grupai, tika prezentēts šī marginālā literāta “varoņdarbs” – Antona Laveja “Sātana bībele”. Nekad, kopš pastāv Latvijas Valsts, neviens neko tādu savas tautas prātiem un sirdīm vēl nebija atļāvies veltīt. Un tieši Kristus Dzimšanas piemiņas naktī! Read more »
Plašāk pazīstam Frenku Šēferu (Frank Schaeffer) – amerikāņu rakstnieku, scenāristu, kinorežisoru, gleznotāju un sabiedrisku darbinieku. Taču viņa tēvs, Frensiss Šēfers (Francis August Schaeffer), bija ievērojams konservatīvā protestantisma teologs, prezbiteriešu mācītājs, filozofs, dzejnieks un publicists. 1955.gadā viņš dibināja populāro Labrī komūnu šveicē (L’Abri). Kā ortodoksu kristieti ielūkoties Frensisa Šēfera tekstos mani iedrošināja fakts, ka viņa augstāk minētais dēls 1990.gadā, vīlies kalvinismā, pieņēma pareizticību un kļuva par Grieķu Ortodoksās Baznīcas locekli. Secinu, ka tēva nopietnie un dziļie meklējumu radīja to viņa dēla atziņas pamatu, kas lika izšķirties par labu Austrumu kristietībai. Read more »
Kopš Krusta Skolas laikiem mūsu ģimenē bija divi Jurīši. Jau par vecāko brāli kļuvušais, uzticamais naivists Jurītis un kāds cits Jurītis, kura vairs nav. Atšķiramības pēc iedēvējām viņu par Mazo Jurīti. Tieši viņš, nu jau dzīvības neredzamajā pusē pārnirušais, bija Stefana bērnības tuvākais draugs. Tas nekas, ka gadu starpība viņiem – 20 gadi. Stefans vienmēr mācējis būt pieaugušāks, bet Mazais Jurītis, bez īpašas piepūles, bērnišķīgāks. Viņš vienkārši tāds bija – vientiesīgs un daudz, daudz cietis savādnieks.
Pirms sešiem gadiem kopā ar tēti Mazais Jurītis devās uz Mālpils šosejas pieturu, lai pagūtu līdz veikalam. Tētis bija dabūjis naudiņu. Visa viņu ģimene vienmēr cīnījās ar nabadzību. Jo visa viņu ģimene bija savādnieki. Sasniedzis pieturu, Mazā Jurīša tētis atzvēlās pret koku un nomira. Līdz veikalam pēc maizītes nepaguva.
Read more »
