Zemsvītru velkot zem kājām
Parakstos asiņu lāsēm
Ieplūstot mūžībā
Lēkšu līdz pirmajai mīlai
Līdz lēkmei saullēkta iekavās
Līdz pat skatienam mirkļa perspektīvā.
Ķirši visbeidzot sāk plaukt
Pāri skumju treknajām negācijām
Pāri ikdienas vienmulībai.
Vien nogaidot pēdējo lapu
Kļūstam zeltītu un
Pirmos rudens soļus
Šķīstītu miers.
Slēdzu vārtus savai sirdsapziņai
Veru sirdi nakts tumšajiem veļiem
Negribot atdziestu.
Dzimstu rītam šai naktī
Pēdējo reizi šajā dzīvē
Guļu un sapņoju…
Redzu sevi un to lēdiju
Dejojam valsi uz bruģa
Pusnakts dzestrajā stundā
Kad vēss ir visapkārt
Bet šeit tik silti…
Pirmie soļi neveikli misējas
Un kautri pasmaidot
Iemīlos.
Tikai šonakt
Basām pēdām skraidu
Pāri sliežu krustcelēm
Un sāku nojaust
Garīgo puslodi sava ķermeņa globusā
Kur nav nedz ziemeļu, nedz dienvidu.
Vien izsalkusi dvēsele un sildošas lūgšanas,
Neaptveramībā tīstītas sajūtas.
Vai tiešām harmonija starp mani un dabu
Ir mīts?
Nē…
Tā ir manī un es tajā
Kā nedalāma būtība
Beidzas šis duets
Punkta apskāvienos
Un daudzpunktes vientulībā…
Šo tekstu Alberts Šveicers radīja jau 1923.gadā, taču pēc tā nekas nemainījās. Nemainījās arī pēc 1945.gada. Arī pēc 2001.gada 9/11 nekas nemainījās. Atgūtās neatkarības gadus it kā progresējām, attīstījāmies, taču jo plašāki un gaišāki kļuva lielveikali, jo aprobežotāka un krēslaināka mūsu jēga. Viss brūk, taču nav nekādu pazīmju, ka mainās. Arī pēc Otrā pasaules kara viss bija sagrauts, taču pat tad pasaulē nekas būtiski neizmainījās. Pat pēc tik šausminošas pārliecināšanās par prāta sasniegumu totālo nenozīmību pasaule neattapās un ar pieaugošu bezkaunību turpināja rāpties negausīgas patērēšanas kultūras krāsaino atkritumu kalnā. Tā virsotnē nu visi atkal solidāri esam uzrāpušies. Kādi tālumi rēgojas? Liekas, ka nekādi. Aiz tumšas smadzeņu garozas maliņas strauji riet pēdējo šķīsto dvēseļu gaisma. Pat “Gaismas pils” būs vairs tikai iluminēts kapa piemineklis apdullināta patērētāju elektorāta vienprātībā nogalinātajai Gaismai.
Alberts Šveicers
KULTŪRAS KRĪZE UN ĒTIKA (1923)
Mēs stāvam zem kultūras norieta zīmes. Karš šo situāciju nav radījis. Karš ir tikai viena no norieta izpausmēm. Viss garīgi dotais ir pārvērties faktos, kuri nu savukārt paši negatīvi iedarbojas uz garīgo sākotni. Mijiedarbība starp materiālo un garīgo kļuvusi postoša. Mēs peldam pa straumi ar baisiem atvariem, kas atrodas lejpus varena ūdenskrituma. Tikai ar milzīgu piepūli – ja vien vispār ir kāda cerība – varam izvest mūsu likteņa kuģi no bīstamās attekas, kurā esam tam ļāvuši novirzīties, un ievadīt to galvenajā straumē.
Mēs esam atgājuši no kultūras, jo mums nebija nekādu pārdomu par kultūru. Gadsimtu mijā ar visdažādākajiem nosaukumiem parādījās virkne darbu par mūsu kultūru. To autori, it kā paklausot kādai slepenai norunai, nevis tiecās noteikt mūsu gara dzīves stāvokli, bet gan interesējās tikai par tā vēsturisko izcelsmi. Kultūras reljefajā kartē tika iezīmēti gan pastāvošie, gan sadomātie ceļi, kas, šķērsojot vēsturiskā apvidus kalnus un lejas, veda no renesanses uz divdesmito gadsimtu. Autoru vēsturiskā izpratne triumfēja. Pūlis, viņu pamācīts, guva apmierinājumu, izprotot savu kultūru kā daudzu gadsimtiem cauri darbojošos garīgo un sociālo spēku organisku produktu. Taču neviens neuzņēmās inventarizēt mūsu gara dzīvi. Neviens nepārbaudīja tās uzskatu cildumu un uz patiesu progresu vērsto enerģiju. Lasi tālāk »
Viņi iesāka ar viltu, maskēdami savu uzbrukumu ar labvēlības dūmiem. Viņi zināja, ka latvieši ļoti cieš zem svešu valdnieku tirannijas un ka vienai daļai tautas sāp, ka tā zeme, ko viņu tēvi bija atkarojuši mežiem un purviem, atrodas sveštautiešu rīcībā un īpašumā. Un viņi sacīja: «Mēs jums dosim brīvību, bļodas pilnas putras un gaļas kalnus, ja jūs mums piekritīsit. Bet mēs uzvaru varam panākt tikai caur demokratiju, kas ir vispārējā vienlīdzība un vispārējās vēlēšanās.» Lasi tālāk »
Pirms pārpublicēju “Patiesās Dzīves” tekstu, gribu norādīt uz trim aplamībām tā ievadā:
1) mana sieva Līga nekad dzīvē nav strādājusi par bārmeni bijušā Planetārija kafejnīcā ar iesauku Dieva auss;
2) no Krimuldas prom devāmies nevis “šā gada vasarā”, bet 14 gadus agrāk;
3) nekad “publiskajā telpā” neesmu “sūdzējis grēkus” – zināmā gadījuma dēļ atļāvos liecināt par šo laikmetu un apsēstībām, ar kādām tas mēdz dāsni un ar mēdiju vislielāko atbalstu dalīties (arī ar mani). K.D.
Viņš ir izaudzis no ļoti spēcīgām saknēm, aktieru Vijas Artmanes un Artura Dimitera ģimenē. Līdzās mantotajam radošajam garam Kasparam bija arī daudz brīvības. Radošu profesiju ģimenes jau atšķiras no citām – bērns tādās aug kā radošā laboratorijā, starp gudrām sarunām, piepaceltā emocionālā gaisotnē, taču – ko tur liegties – bieži tādās trūkst miera, stabilitātes, varbūt pat veselīga mietpilsoniskuma. Kā teicis Hermanis Hese – katram Stepes vilkam vajag pavisam vienkāršu, mietpilsonisku mammu, kas rūpējas par puķēm un zupas katlu. Arī aktieriem, protams, tas viss ir, tikai – citās proporcijās un izpausmēs. Kaspars ātri vien sajuta sevī vēlmi uzrunāt tautu. Brīvība cilvēkā nereti mīt kopā ar spurainumu, un tāds viņš gribēja būt – Kaspars kļuva par dziesminieku jeb bardu. Princesīte, Mana Āfrika, mana Antarktīda (kuras joprojām skan radio ēterā), un iepretim – dzēlīgas, atklātos tekstos runājošas dziesmas, kas daudzus gan kaitināja, gan smīdināja, jo ir, ir tajās gan labs humors, gan asprātība, gan dzēlības. Lasi tālāk »
Šodien 23. septembrī plkst. 18.30 notiks literāri muzikāls vakars “Ar dziesmu un dzeju pret bezizeju”. Pasākumā ar patriotiskām, politiskām un dvēseliskām dziesmām un dzejoļiem piedalīsies Latviešu Nacionālā Kluba jaunieši, Kaspars Dimiters, kopa “Pērkonieši” un citi. Aicinām arī citus, kas vēlas uzstāties ar saviem radoši skanošajiem darbiem.
Vakara noslēgumā – sarunas par šodienas politiskajām norisēm.
Pasākums notiks LNK jaunajā mītnē. Pieteikšanās gan dalībniekiem, gan klausītajiem un sīkākas ziņas pa epastu redakcija[at]nacionalisti.lv vai pa tālruni 27882903.
Pēdējās divās dekādēs padomju laiku plosītās tautas dvēseles sekmīgi turpināja plosīt vēl rafinētāka un nežēlīgāka sistēma. Žēlīgāki kļuva tikai jaunajā pēcatmodas operācijā lietotie anestēzijas līdzekļi, kurus pieņemts apzīmēt ar vārdu “mediji”.
Vārds cēlies no vārda “medium”, kura nozīmju rindā uzmanību saista tulkojumi “šķīdinātājs”, “aģents”, “starpnieks”. Postpadomju ateistiskā ideoloģija vairs netika uzurpēta ar primitīvas agresijas paņēmieniem, bet ar manipulācijas, imitācijas un lingvistiskas programmēšanas metodēm. Komunisma masu aģitācijas pelēcībā nonīkušajiem jaunā preses brīvības atmosfēra likās kā varavīksne. Tikai dziļāk acīgie laikus piefiksēja, ka šķietamā daudzkrāsainība pie attiecīgas intensitātes agrāk vai vēlāk visas krāsas sajauks un preses šķietami brīvajā telpā dominējošais tonis atkal kļūs pelēkais.
Sākumā bija patriotisms, tautiskums, latviskums, pacilājoši mītiņi Mildas vai Brāļu kapu Mātes ēnā, atbilstoša reportāžu esence, taču pavisam drīz šīm tautā ilgi dusējušajām un stihiski uzgavilējušajām jūtām tika pievienots jau Rietumos aprobētā liberālisma “šķīdinātājs” (medium). Sekulārā humānisma ideoloģijas absorbēti “aģenti” (medium), kas joprojām maskējas zem nosaukumiem “žurnālisti”, patriotisma un nacionālisma vielu pamazām sāka atšķaidīt. Tie bija no savējo vidus savervētie “starpnieki” (medium), kuru uzdevumos ietilpa nacionālo interešu un mērķu imitēšana, pamazām tos devalvējot. Lielā mērā šos vietējos aģentus dziļāk motivēja un instruēja “brīvās pasaules” vaļības par normu pieņēmušie latviešu emigranti un to atvases. Drugs, sex & rock’n’roll ideoloģija daudzu trimdas tautiešu smadzenēs bija izdarījusi lielāku apvērsumu, kā komunistu laiki mūsējās. Spožākajai liberālisma apoloģētei no Dziesmu svētku estrādes visas tautas priekšā atlika nobļauties “Mēs esam stipri!”, kad pēdējais spēks mūs pameta pavisam un sākās reaktīva pikēšana lielķezas bezdibenī. Lasi tālāk »
Tik īsa ir mūsu tautas sabiedriskās pašapjēgas jeb (salaikojumā ar Dainu laikmetu) modernās literatūras vēsture. Tik īsa, taču tik dziļa, cilvēciski varena un dzidra. Pēc pēdējo dekāžu “orgānu, dziņu un locekļu dekadences” tajā aizvien vairāk pasmeļos kā Jēkaba akā, pie kuras samariete Fotīnija sastapa visai radībai vienādi Vienīgo Radītāja Atspulgu – Nācarieti. Pat ja Ziemeļnieks rakstīja Strenčos vai Poruks dalījās porukos citur dislocētā mentālā dziednīcā, pat šo filigranītā dzelošo dzejgaru kaislībās izlasu Dieva tuvumu. Pat sevi par letiņu Nīčši iedomājušos zociķi Raini “Jāzeps ar viņa brāļiem” padara par dievkalpojošāko izglītības ministru mūsu vēsturē. Kā tas var būt, ka literatūra, neķidājot literātus dažādi ķērušo politisko uzskatu modi, nekavēja dievotajiem kļūt vēl dievotākiem, svētajiem vēl svētākiem, romantiķiem vēl romantiskākiem, ideālistiem vēl ideālākiem? Pat pirmās brīvvalsts 100 galvainais saeimas deputātu ganāmpulks, kuru drupināja 25 tajā iekļautās partijas, tautu nespēja tā kretinizēt, kā to paguva atmodas laikā varas grožus ierijušie post boļševiki. Lasi tālāk »
Inga Žolude: Dzejdarīšanas industrijai jāveras ciet
DELFI, 15. septembris 2009
Būdama ASV, ne vienu reizi vien dzirdēju profesoru gaušanos par to, cik nepopulāra ir dzeja – dzejas grāmatas iznāk mazos metienos un dzeju neviens nelasa. Tāpēc universitātes mācībspēki meklē arvien jaunus veidus dzejas mācīšanā. Lai studentiem būtu interesantāk, viņi aplūko dzeju caur citām prizmām, piemēram, politiskām, sociālām, zinātniskām un kritiskām. Tā viens profesors izmantoja dzeju, lai jaunāko kursu studentiem vadītu “audzināšanas stundu”. Viņš mēģināja nešaubīgi atbildēt uz studentu jautājumiem “Ko dzejnieks domājis ar šo dzejoli?” un “Kāda ir dzejoļa jēga?”
Latvijā turpretī dzeja ir atrauta no politikas un sociāliem procesiem. Kopš neatkarības atgūšanas nākuši gan vairāki emigrācijas, gan pārnākšanas viļņi. Arī tagad notiek masveida emigrācija, tikai par atgriešanos neviens nedomā – ne tie, kas jau ir prom un savu labklājību ir sapelnījuši, ne tie, kas tikai vēl kravā koferus. Ak, laimīgā Īrija! Ak, Dublina, latviešu otrās mājas! Ak, Anglija, Ņujorka, Sidneja! Nebūs pārsteigums, kad drīzumā līdztekus velsiešu un gēlu valodām, kas cīnās par savu statusu Britu salās, savu statusu sāks pieprasīt arī latviešu valoda. Bet kas tad ir latviešu valoda? Neesošas valsts neesošu iedzīvotāju pusoficiālā valoda (aptuveni 50% iedzīvotāju ir cittautieši, kuriem latviešu valoda ir tikai viens no likumiem, bet likumus, kā zināms, var apiet ar līkumu). Lasi tālāk »
Pēdējā nakts.
