Vai vienu un to pašu parādību miljoniem cilvēku uztver miljons dažādos veidos? Zinu – pat simts dzejniekiem pietrūktu metaforu, lai katrs par vienu un to pašu paspīdētu atšķirīgi. Bet lietas uz cilvēkiem runā. Liekas, pat daudzveidīgāk par to, kā cilvēki runā ar cilvēkiem. Lietas noteikti ir oriģinālākas par aizvien vienādākajiem cilvēkiem. Nerunāju, protams, par televizoriem, gludekļiem, kabatas tālruņiem, naglām vai čuguna kamīniem. Ar lietām domāju tās, ko mūsu priekšā tēlo daba. Pat rātni cirptā degvielas staciju ekopleķīšos.
Vai tiešām mums bija tikai viens tāds Aleksandrs Čaks un viss? Vai tikai viņam parastā Rīga vienmēr bija tik neparasta? Nu, labi, vēl jau varētu veselu veco laiku kladi ar īstenu Rīgas dzejnieku pantiem piekrāt. Bet runa jau nav par to. Runa ir par zibeni un pērkonu 2009.gada 17.oktobra vakara vēlumā. Read more »
Atkal neparasta diena. Jau divi simti deviņdesmitā šajā gadā. Vakar šķietamā dižuma bodē ļaudis ilgi cilāja pat vislētākās lietas. Nekur nesteidzās. Noskumuši tās satvēra, noskumuši atlaida, ļaudami tām iešļukt vai nu pirkumu grozā vai atpakaļ plauktā. Izskatījās, ka tiem nekas īsti vairs nav vajadzīgs. Ir taču tādas reizes, kad pat ēdam kā neēzdami, jo pēkšņi visam zudusi garša.
Pavadīju kādu no savējiem ceļā uz laukiem. Jau pēc dažām minūtēm kā atvadīšanās atbalss atskanēja telefons: “Paskaties logā! Paskaties! Esmu tirgū. Tie paši pārdevēji, kas vakar. Varbūt arī tie paši pircēji, tikai visi priecīgi. Paskatījies logā?”
Dienas laikā no svina krāsas debesīm krita lielas, baltas un slapjas zvaigznes. Tādas kā jau tur augšā saraudātas. Kā manā un svešo garāmgājēju vietā visu izsāpējušas. Tās rāmi krita un pielipa visam. Arī tiem, kas arī apsnigt vairs nevēlējās. Var jau šo parādību lamāt par nokrišņiem, slapjdraņķi vai vēl kā ļurbīgāk. Taču tie, kas ļāvās, lai tās ir slapjas un saraudātas zvaigznes, kļuva priecīgāki un priecīgāki. Read more »
Pirms dažām dienām aizrakstīju Jurim C. vēstuli*. Līdz šim sarakstījāmies kā jau publicistikas atkarīgajiem pienākas. Taču šodien no viņa beidzot saņēmu kaut ko svaigāku (: Read more »
Zemsvītru velkot zem kājām
Parakstos asiņu lāsēm
Ieplūstot mūžībā
Lēkšu līdz pirmajai mīlai
Līdz lēkmei saullēkta iekavās
Līdz pat skatienam mirkļa perspektīvā.
Ķirši visbeidzot sāk plaukt
Pāri skumju treknajām negācijām
Pāri ikdienas vienmulībai.
Vien nogaidot pēdējo lapu
Kļūstam zeltītu un
Pirmos rudens soļus
Šķīstītu miers.
Slēdzu vārtus savai sirdsapziņai
Veru sirdi nakts tumšajiem veļiem
Negribot atdziestu.
Dzimstu rītam šai naktī
Pēdējo reizi šajā dzīvē
Guļu un sapņoju…
Redzu sevi un to lēdiju
Dejojam valsi uz bruģa
Pusnakts dzestrajā stundā
Kad vēss ir visapkārt
Bet šeit tik silti…
Pirmie soļi neveikli misējas
Un kautri pasmaidot
Iemīlos.
Tikai šonakt
Basām pēdām skraidu
Pāri sliežu krustcelēm
Un sāku nojaust
Garīgo puslodi sava ķermeņa globusā
Kur nav nedz ziemeļu, nedz dienvidu.
Vien izsalkusi dvēsele un sildošas lūgšanas,
Neaptveramībā tīstītas sajūtas.
Vai tiešām harmonija starp mani un dabu
Ir mīts?
Nē…
Tā ir manī un es tajā
Kā nedalāma būtība
Beidzas šis duets
Punkta apskāvienos
Un daudzpunktes vientulībā…
Šo tekstu Alberts Šveicers radīja jau 1923.gadā, taču pēc tā nekas nemainījās. Nemainījās arī pēc 1945.gada. Arī pēc 2001.gada 9/11 nekas nemainījās. Atgūtās neatkarības gadus it kā progresējām, attīstījāmies, taču jo plašāki un gaišāki kļuva lielveikali, jo aprobežotāka un krēslaināka mūsu jēga. Viss brūk, taču nav nekādu pazīmju, ka mainās. Arī pēc Otrā pasaules kara viss bija sagrauts, taču pat tad pasaulē nekas būtiski neizmainījās. Pat pēc tik šausminošas pārliecināšanās par prāta sasniegumu totālo nenozīmību pasaule neattapās un ar pieaugošu bezkaunību turpināja rāpties negausīgas patērēšanas kultūras krāsaino atkritumu kalnā. Tā virsotnē nu visi atkal solidāri esam uzrāpušies. Kādi tālumi rēgojas? Liekas, ka nekādi. Aiz tumšas smadzeņu garozas maliņas strauji riet pēdējo šķīsto dvēseļu gaisma. Pat “Gaismas pils” būs vairs tikai iluminēts kapa piemineklis apdullināta patērētāju elektorāta vienprātībā nogalinātajai Gaismai.
Alberts Šveicers
KULTŪRAS KRĪZE UN ĒTIKA (1923)
Mēs stāvam zem kultūras norieta zīmes. Karš šo situāciju nav radījis. Karš ir tikai viena no norieta izpausmēm. Viss garīgi dotais ir pārvērties faktos, kuri nu savukārt paši negatīvi iedarbojas uz garīgo sākotni. Mijiedarbība starp materiālo un garīgo kļuvusi postoša. Mēs peldam pa straumi ar baisiem atvariem, kas atrodas lejpus varena ūdenskrituma. Tikai ar milzīgu piepūli – ja vien vispār ir kāda cerība – varam izvest mūsu likteņa kuģi no bīstamās attekas, kurā esam tam ļāvuši novirzīties, un ievadīt to galvenajā straumē.
Mēs esam atgājuši no kultūras, jo mums nebija nekādu pārdomu par kultūru. Gadsimtu mijā ar visdažādākajiem nosaukumiem parādījās virkne darbu par mūsu kultūru. To autori, it kā paklausot kādai slepenai norunai, nevis tiecās noteikt mūsu gara dzīves stāvokli, bet gan interesējās tikai par tā vēsturisko izcelsmi. Kultūras reljefajā kartē tika iezīmēti gan pastāvošie, gan sadomātie ceļi, kas, šķērsojot vēsturiskā apvidus kalnus un lejas, veda no renesanses uz divdesmito gadsimtu. Autoru vēsturiskā izpratne triumfēja. Pūlis, viņu pamācīts, guva apmierinājumu, izprotot savu kultūru kā daudzu gadsimtiem cauri darbojošos garīgo un sociālo spēku organisku produktu. Taču neviens neuzņēmās inventarizēt mūsu gara dzīvi. Neviens nepārbaudīja tās uzskatu cildumu un uz patiesu progresu vērsto enerģiju. Read more »
Viņi iesāka ar viltu, maskēdami savu uzbrukumu ar labvēlības dūmiem. Viņi zināja, ka latvieši ļoti cieš zem svešu valdnieku tirannijas un ka vienai daļai tautas sāp, ka tā zeme, ko viņu tēvi bija atkarojuši mežiem un purviem, atrodas sveštautiešu rīcībā un īpašumā. Un viņi sacīja: «Mēs jums dosim brīvību, bļodas pilnas putras un gaļas kalnus, ja jūs mums piekritīsit. Bet mēs uzvaru varam panākt tikai caur demokratiju, kas ir vispārējā vienlīdzība un vispārējās vēlēšanās.» Read more »
Vai vienu un to pašu parādību miljoniem cilvēku uztver miljons dažādos veidos? Zinu – pat simts dzejniekiem pietrūktu metaforu, lai katrs par vienu un to pašu paspīdētu atšķirīgi. Bet lietas uz cilvēkiem runā. Liekas, pat daudzveidīgāk par to, kā cilvēki runā ar cilvēkiem. Lietas noteikti ir oriģinālākas par aizvien vienādākajiem cilvēkiem. Nerunāju, protams, par televizoriem, gludekļiem, kabatas tālruņiem, naglām vai čuguna kamīniem. Ar lietām domāju tās, ko mūsu priekšā tēlo daba. Pat rātni cirptā degvielas staciju ekopleķīšos.
