Braucu ar velosipēdu. Laiks bija tuvu pusnaktij. Parka asfaltētais riņķis panesa vienīgi mani. Un naktī vēl dzltenzeltaināk mirdzošās lapas. Šai trasē vienmēr jūtos kā uz savas planētas. Tādā vēlumā parādās tikai dīvaiņi, kam dienā neērti rādīt savus dzīves nogurdinātos stāvus, kurus sirdis vai ārsti pamudinājuši kaut stundiņu ikdienā pasoļot aktīvāk. Cits soļo ar suni, cits savā nodabā. Nāk arī jaunieši ar diviem melniem un smukiem sugas šuneļiem, kas nemitīgi aušojas, viens otru lapās vārtīdami. Vēlīno dīvaiņu kustoņi nekad nav agresīvi. Nez kuro apli tiem garām plīvojošais velominējs tos galīgi neinteresē. Tikai reizi gadījās viens nervozāks. Biju pārāk aizdomājies. Šuņuks izsprāga no tumsas un kā mazs, spalvains lielgabals šāva: waw, waw, waw… Bet tas bija kaut kad, ne vakar. Vakar te vienā, te citā parka stūrī no jaudīgo laternu zili sudrabotās tumsas iznira ne mazāk par mani padzīvojis vīrietis brillēs, nadzīgi izsoļodams sev vien zināmo maršrutu. Ap viņu tuvākiem un tālākiem apļiem riņķoja liels vilka suns, taču arī ne bīstamāks par laternu stabu, kam, vaļā acīm un pie jēgas būdams, virsū neskriesi. Read more »
Pirms 18 vai 20 gadiem pie debesīm parādījās tāds kā meteorīts jeb ZLO – zināms lidojošs objekts, tāds kā cerība, tāds kā sapnis. Visa tauta platām un spožākām par pašu ZLO laimes asarām acīs raudzījās parādībā. ZLO strauji tuvojās zemei. Aizvien skaidrāk redzamas kļuva tajā iekusušās dārgmetālu un dārgakmeņu rūdu dzīsliņas. Tauta savām acīm neticēja. Taču bija daži, kas savām acīm tomēr ticēja, ātri visu izrēķināja, kaut ko atbilstošu nodibināja un iedarbināja ZLO krišanas paātrinātāju. Tā pirms 17 vai 19 gadiem ZLO ietriecās Tēvzemē. Krāteri izrāva tik milzonīgu, kā te būtu izrakti miljons ziloņu. Cerība vai sapnis bija noracies krātera dibenā, uz kurieni svinīgi pārcēlās visa tauta. Tie daži, kas savām acīm bija ticējuši, atkal visu izrēķināja, kaut ko atbilstošu nodibināja un iedarbināja lohotronu halucinatoru Diena. Read more »
Viņi nekad nepārcēlās dzīvot uz ārpusi. Viņi dzīvoja saules un savas sirds zeltam pa vidu. Gulēja savu egļu vai ozolu gultās. Bļodas no savas pakrastes māla lika uz savu piemājas ošu galdiem. Mugurā vilka savās stellēs pārvērtušos linu. Elpoja savas putnu musturotās debesis. Ēda no sava dārza un lauku augļiem. Visu parasto viņi darīja par neparastu. Viss pelēkais viņiem mirdzēja un viss mirdzošais viņus nepadarīja aklus. Viņi bija ieausti Dievā, Dabā un Darbā kā dzīves šajā, tā viņā pusē. Viņi bija ievērti viens otrā un savas dzīves auda kā vienu seģeni. Viņi bija mūsu senči. Viņu dēļ mēs vēl dziedam. Viņu dēļ vēl ir vērts būt. Nav šaubu, ka viņi BIJA. Šaubas ir, vai mēs vēl ESAM.
Madonas pusē dzīvo Inese Nagles foto lielgabals. Tāds laiks, ka fotografē ar telefoniem jeb sazvanās ar fotoaparātiem. Visi visu iemūžina, taču mūžīgā kļūst mazāk un mazāk. Digitālais attēls pārpludina virtuālo pasauli. Taču atliktu izslēgt elektrību un kvadriljoni bilžu izgaistu kā nebijušas. Kas paliktu? Kur paliktu? Cieto disku nedzīvajās un bez mākslīgas enerģijas neiekustināmajās atmiņās? Un tomēr bez IEMŪŽINĀŠANAS cilvēks dzīvot nespēj. Laimīgs ir tas, kam mirkli izdodas pārvērst mazā un dzīvā gabaliņā mūžības. Foto stobra “nošautais” mazbrīdis liek fotoaparātu salīdzināt ar mazgabalu. Nē, Inesei tas tomēr ir lielgabals.
Nesen klajā nākusi dzejnieces Andras Manfeldes ceturtā grāmata Sirds pasaka, kas veltīta viņas meitiņai Annai. Grāmatā apkopotas pasakas, kas sarakstītas deviņu gadu laikā. «Ne īsti bērniem, ne īsti pieaugušajiem,» komentē Andra. Grāmatiņu Andra izdevusi «uz savu roku» – no piešķirtā Tukuma domes finansējuma pati sarūpējusi sev palīgus, neslēdzot vienošanos ar izdevniecību. Sirds pasaku rotā arī autores ilustrācijas, kas piešķir grāmatai ļoti gaišu un īpašu noskaņu.
Andra savulaik literatūrā ienāca ar plaši apspriesto grāmatu Adata, kas bija skaudra, autobiogrāfiska narkomānes dienasgrāmata. Vēlāk pēc Adatas motīviemtapa tāda paša nosaukuma Zigmāra Liepiņa muzikālā drāma. Tagad, to atceroties, viņa nedaudz mulst un saka: «Varbūt nav labi rakstīt tik personīgi, bet bezpersoniski taču nav jēgas.» Pārcelšanās uz Tukumu un meitiņas piedzimšana pilsētas ainu vērotāju Andru ir mazliet izmainījusi. Dzejoļi nemaz vairs nerakstoties, viņa atzīstas. Tomēr caur samierināšanos un apstākļu pieņemšanu, viņa spējusi atklāt iepriekš neredzētu skaistumu.
Sanāk tāda loģiska triloģija. Tikko dēls uzraka kādu video. Nevaru nepadalīties arī ar zemāk noskatāmo flash mob The Time Stops. Sadzīves nemainīgajā non stop plūdumā, kas līdzinās neaizsprostojamai milzu upei, izdarīt kaut ko tik skaistu un iedvesmojošu, arī ir brīnums. Liels, kā saraudātās sniegpārslas vai zibens oktobrī. Cik apskaidroti laimīgas ir dažu ļaužu sejas un cik priecīgi viņi aplaudē, kad uz brīdi no ierastā ritma izslēgtie atkal ieslēdzas.
Ja tā spētu mēs visi – izslēgties no inerces, kas mūs ievedusi šajā grandķezā, neticēt nevienam, kas kārdina ar epilepsējošo mudinājumu “neizkrist no politiskās aprites”, vienkārši visu šo sistēmu tik totāli piekāst, tik absolūti nobremzēt tās ietvaros, ka viss vecais nobruktu pats no sevis. Nekad taču mēs jaunu ceļu iet neuzsāksim, ja nemitīgi turpināsim šaudīties un grūstīties vecajos nelabajos un tik iestaigātajos strupceļos. Enjoy, folks.
Braucu ar velosipēdu. Laiks bija tuvu pusnaktij. Parka asfaltētais riņķis panesa vienīgi mani. Un naktī vēl dzltenzeltaināk mirdzošās lapas. Šai trasē vienmēr jūtos kā uz savas planētas. Tādā vēlumā parādās tikai dīvaiņi, kam dienā neērti rādīt savus dzīves nogurdinātos stāvus, kurus sirdis vai ārsti pamudinājuši kaut stundiņu ikdienā pasoļot aktīvāk. Cits soļo ar suni, cits savā nodabā. Nāk arī jaunieši ar diviem melniem un smukiem sugas šuneļiem, kas nemitīgi aušojas, viens otru lapās vārtīdami. Vēlīno dīvaiņu kustoņi nekad nav agresīvi. Nez kuro apli tiem garām plīvojošais velominējs tos galīgi neinteresē. Tikai reizi gadījās viens nervozāks. Biju pārāk aizdomājies. Šuņuks izsprāga no tumsas un kā mazs, spalvains lielgabals šāva: waw, waw, waw… Bet tas bija kaut kad, ne vakar. Vakar te vienā, te citā parka stūrī no jaudīgo laternu zili sudrabotās tumsas iznira ne mazāk par mani padzīvojis vīrietis brillēs, nadzīgi izsoļodams sev vien zināmo maršrutu. Ap viņu tuvākiem un tālākiem apļiem riņķoja liels vilka suns, taču arī ne bīstamāks par laternu stabu, kam, vaļā acīm un pie jēgas būdams, virsū neskriesi. Read more »
Pirms 18 vai 20 gadiem pie debesīm parādījās tāds kā meteorīts jeb ZLO – zināms lidojošs objekts, tāds kā cerība, tāds kā sapnis. Visa tauta platām un spožākām par pašu ZLO laimes asarām acīs raudzījās parādībā. ZLO strauji tuvojās zemei. Aizvien skaidrāk redzamas kļuva tajā iekusušās dārgmetālu un dārgakmeņu rūdu dzīsliņas. Tauta savām acīm neticēja. Taču bija daži, kas savām acīm tomēr ticēja, ātri visu izrēķināja, kaut ko atbilstošu nodibināja un iedarbināja ZLO krišanas paātrinātāju. Tā pirms 17 vai 19 gadiem ZLO ietriecās Tēvzemē. Krāteri izrāva tik milzonīgu, kā te būtu izrakti miljons ziloņu. Cerība vai sapnis bija noracies krātera dibenā, uz kurieni svinīgi pārcēlās visa tauta. Tie daži, kas savām acīm bija ticējuši, atkal visu izrēķināja, kaut ko atbilstošu nodibināja un iedarbināja lohotronu halucinatoru Diena. 
