Dimiters piedāvā dziesmu par nolaupīto Latviju
“Šī dziesma ir kā dziedāta pieaugušajiem, kas ar varu padarīti par bērniem. Tie esam mēs. Sāpes par to, ko ar mums izdarījuši kopš Atmodas, piespiež savākties un mēģināt rausties cilvēku noskumušajās sirdīs visvienkāršākajā veidā,” sarunā ar portālu DELFI izklaide jaunās dziesmas tapšanu komentē autors.
“Blogi, tvīti, komentāri to sen vairs nespēj. Mediju telpas teksti paši sevi sen nosmacējuši. Tā pat vairs nav valoda, tikai kodi, kas kairina ķermeni dažādās zonās. Retu reizi smadzeņu līmenī, taču sirds līmenī sen jau nekad. Sociālie tīkli mūs katru ieslodzījuši katru vienu savā tīkla acī kā izolētā šūnā. It kā esam kopā un zibenīgi savienojami, taču tai pat laikā totāli šķirti, atsvešināti un vientuļi.
Saistītie raksti
Apzinos, ka patriotismam iedvesmot nevar tos, kas mīl tikai sevi. Patriotisms ir dzīvošana gatavībā atdot dzīvību par saviem draugiem. Un jo vairāk tāpēc, ka draugi pazemoti, izmisuši, slimi. Taču tā ir ticības un kultūras, nevis politikas frekvence.
Mūs 20 gadus nacionālā politika močī sarķirā, medijos tulkojot to kā “nācijas glābšanu”. Tāpēc arī bēgam, izmirstam, ļaujamies, lai mūs aplaupa, uz vairākām paaudzēm ieķīlā. Gods, pašcieņa, vīrišķība, varonība, upurgatavība, līdzcietība sen nav šīs politikas īpašības.
Tieši tajā 1991. gada brīdī, kad Guntars Račs, kā viņš pats izteicies, bija noguris “no drūmuma, protesta un Atmodas patriotisma, no dziedāšanas par trim zvaigznēm un brīvību Baltijai”, manī tā pamodās.
Tie ar riebumu pret smeldzi nu pakalpojuši visam, kas tika darīts, lai Latviju izpostītu. Ja mēs visi, kas apdzīvojam šo zemi – latvieši, nelatvieši, līdz pavasarim nepamodīsimies, kā tautu mūs noslaucīs jau sagatavota Āfrikas imigrantu armija un ES brukšanas triecienvilnis. Bet joprojām naivi ticu, ka mēs atgūsim savu mīļoto – Latviju. Tas nav patoss. Man vienkārši atmodas smeldze ir izdzīvošanas degviela,” komentē dziesmas autors.
