Braucu ar velosipēdu. Laiks bija tuvu pusnaktij. Parka asfaltētais riņķis panesa vienīgi mani. Un naktī vēl dzltenzeltaināk mirdzošās lapas. Šai trasē vienmēr jūtos kā uz savas planētas. Tādā vēlumā parādās tikai dīvaiņi, kam dienā neērti rādīt savus dzīves nogurdinātos stāvus, kurus sirdis vai ārsti pamudinājuši kaut stundiņu ikdienā pasoļot aktīvāk. Cits soļo ar suni, cits...