Vakar izkustējos ne tikai rīta cēlienā ar ričuku, bet vēlāk arī ar vilcienu. Dublinas centrs. Ielas mājīgi šauras, nekāda perfektuma ambīciju. Arī cilvēkos ne. Rāmums, kas izlīdzina dažādību, kad pat tumšādaini ļaudis liekas gaišāki. Stefana parkā pat palmai līdzīgu augu gribējās nosaukt par bērza māsīcu. Ielu muzikanti, starp kuriem redzēju vietu arī sev, dēliem… Nebūtu kauns vienkārši Dublinas gaisā atstāt arī savas mentalitātes audio pēdas. Maizītei noteikti sanāktu. Latvija mūs visus piespiež visu darīt ļoti smagi un arī pēc tam smago klaušu autori aizmirst gan darītājus, gan paši viens otru. Arī darītāji pārvēršas līdz nepazīšanai un šķērso viens otra būtņu telpas kā svešinieki… Draudzes namā nelielā latviešu vīru un sievu pulciņā, luterāņu mācītāja Uģa Brūklenes un katoļu priestera Andra ticībā kopti ļaudis klausījās manus uz dažādām robežām balansējošos stāstus. Metot kopā videogabalus, grūti sevi šajās sarunās vērot no malas. Pēdējā laikā pierasts vēstīt vienatnē un tādu sevi vienu daļēji pārvērst visiem pieejamu datu plūsmā. Ļoti negribas izlikties, pieskaņoties. Sanākušo letiņu Latvijas līdzpārdzīvojums stāstiem bija vienkāršāks un dziļāks, kā to dzimtenē veģetējošo skepticisms, kas tos padarījis vienaldzīgus pret savas identitātes Dieva dotajiem musturiem. 20 gados esam pārvērsti ne mazāk, kā astoņās padomjlaiku piecgadēs. Ceturtā Atmoda ir vajadzīga ari Īrijas savējiem. Turpinu vērot un vērtēt. Nav taisnība tiem, kas ekonomiskos emigrantus tikai nosoda. Nav taisnība arī tiem jaunās emigrācijas vīzdeguņiem, kas par Latviju ģenerē savas Latvijā apēstās pagātnes ar īru akcentu raidītās atraugas. Pie nacionālas samaņas esošie Īrijas latvieši mīl Latviju. Pat interesējas par latviskuma kodiem vairāk, kā to bija laiks un iedvesma darīt Tēvzemē. Taču viņi ir pateicīgi arī Īrijai, kas tiem devusi cerību un mieru. Viņi nebija tik stipri, lai pacietīgi ļautu sev salūzt līdz imsisumam, taču nu viņi jūtas stipri, ka ar pacietīgu darbu vienkārši spēj dzīvot un kā latvieši bojā neaiziet. Viņus nevar nosodīt, jo viņi esam mēs. Rīt… Oi, jau šodien – uz Limeriku.