Pāris dienas bez mīšanas – smagi, ne? :D Paņēmu Imanta sievas Ingunas vienātrumnieku un mīšanu atsāku. It kā minamajā parkā bija jāiegriež ātrāk, taču aiminos ievērojami tālāk. Divripoju gar gāāāāāru mūri, aiz kura vīdēja zāāāāāāļš klajums. Cēlos vārtos griezos iekšup. Golfa laukumu oāze. Jau rosījās pirmie bumbuļsitēji. Miers. Tāds, ka pat neērti no spriegā nervu kamola, kas manī ču vibrēja, mānot, lai uztraucos, ka esmu iebraucis ne tur. Aizmirsu pat, ka kamera vēdersomiņā. Mirkļus neiemirkļoju. Ieminot īstajā parkā, atminējos par kameru un šo to iefiksēju. Pagaidām bez garākiem teksta komentāriem. Jo ir taču tikai dienas viducis. Vakarā tikšanās ar latviešu draudzi Dublinā. Beidzot redzēsim arī Dublinu. Pagaidām ir tā – dzīvojam īru “Ziepniekkalnā”, tikai iztēlojoties, kāda varētu būt “Vecrīga”.