Video zem teksta. Būtu ieklājis to ātrāk, taču Īrijas internets nav salīdzināms ar Latvijas. Vakar kaut kādu iemeslu dēļ tas vispār tēloja pusdzīvu gliemezi. Vietējie sacīja, ka tas lietus un vēja dēļ. Tātad, kavējos, jo “nets” bija samircis.

Vakar Imanta Mieža mājā piekāpa vietējais letiņu mācītājs Uģis Brūklene. Izrādījās garāks par mani. Vēl izrādījās, ka viņš ir viens no Mežaparka draudzes slavenā mācītāja profesora Roberta Emīla Feldmaņa pēdējiem, tātad, jaunākajiem, mācekļiem, kas tēvu (kā vistuvākie viņa ļaudis viņu dēvēja) pieskatīja līdz pēdējam šīs saules ieelpotajam gaisa malkam. Uģis atgādināja, ka abi kopē esam nesuši arī tēva zārciņu pēdējā gaitā pie Katlakalna baznīcas. Profesora R.Feldmaņa atslēga mūsu sarunu viegli un ātri atslēdza sirsnīgākam un būtiskākam dziļumam. Tēvs Roberts bija mans un manas ģimenes pirmais garīgais tēvs mūsu Kristum sekošanas ceļa sākumā. Arī Krumldas laiku mūsu dzīvē iesvētīja un garīgi pavadīja viņš. Tēvs Roberts bija tik izcils teologs un dvēseļu gans, ar tādu dvēseles aristokrātijas dižumu, ka, paejot viņa laikmetam, pagāja tāda misijas un ticības apliecinātāju ēra, ka labāk atturēšos komentēt vai ar ar to salīdzināt šodienas misijas stāvokli.

Pirms Imanta pašgatavotā cēlā latvju kotlešu/akniņu pacienājuma Uģis lūdza mani nodziedāt arī viņiem zināmo Krimuldas Krusta skolas lūgšanu dziesmu “Tēvs, svētī mūs”, dziedamu pirms maltītes. Nodziedāju. Pēc stundas mācītājam Uģim zvanīja Vitauts Barkus no draudzes. Viņa sieviņai Ilzei mūsu dziedātās lūgšans laikā bija piedzimusi meitiņa Anna Elizabete. Tas jau viņu piektais bērniņs. Nu, re – Īrijā latvieši vairojas, ne tika uz no Latvijas aizbraukušo rēķina.

Šodien vakarā tikšanās ar latviešiem viņu lietotā Dublinas nama draudzes sanākšanā.