Kļuvu par tādu vakar vakarā 21.00 pēc Latvijas laika, kad pēc pārsēdiena Zviedrijā nolaidāmies Dublinas lidostā. Pa gludiem mākoņiem, saēdušos Zviedrijas lidostas makaronu mičumaču, iepērušus visu lidostu nacionālo 7up, lidostā mūs sagaidīja Īrija latvietis Imants Miezis. Ja girbiet – sava mēdija magnāts. Vada portālu Baltic Ireland, kam Latvijas dižportāli (pēdiņās) pat neuzskata par vērtu kaut dežūr uzmanību pievērst. Tik daudzi letiņu tūkstoši mītējs savu valsti sev izplēsušo un citiem vietu radušo īru zemē, taču mums tur pašu brīnišķajā Latvijas ķezu pārbagātībā i ne smadzeņu vai sirds kaktiņš līdzjūtībā nenošķobīsies, ka šo latviešu mums vairs mājās nav. Bet ja nu ir? Un ja nu tieši viņi varētu būt tie, kas atkarotā LV patstāvībā savu pieredzi varētu likt lietā, palīdzot mums nez kuros divritieņus nez kuro reizi neprojektēt no jauna. Īrijā arī šobrīd treknie gadi jau pagātnē, jo piemēru ņēmusi kaut vai Polija un, līdzīgi Īrijai, radīdama izdevīgus apstākļus ārzemju investoriem un vietējiem uzņēmumiem, atkopjas. Poļi no Īrijas brauc mājās un ar gūto pieredzi nav vairs mācekļi, bet savu tautiešu skolotāji un mestari. Kas ir tas LV varas debilizācijas dzinulis, kas kaitē mums iemiesot to, ko, dzemdinot LPP, ar putām uz lūpām apsolīja Šlesers (Īrijas modelis, nodokļi lejā, investīcijas iekšā, bla bla bla…). Bet… ja jau negribam pārmaiņas, ja atkal balsosim par jaunajām viņa vai citu veco Ali Babu pasakām, lai iet viss pa vecam. Raduši savā dzimtenes dimbā kūņoties, kūņosimies tik tālāk. Ceļš no ķezas uz ķezu taču arī ir ceļš, vai ne? “Pate māte dubļus brida, mani nesa rociņā…” Tā varētu dziedāt māmuļa, rociņā nesdama pēdējo pabalsta latiņu, brizdama uz bijušā pagasta bijušo centru pēc auzu pārslām sava izslakušā bērna tumei. Bez piena, protams.

Par auzām bagātu Latviju!
Par kārnajiem zirgiem, ar kurām auzās sabraukt vēl dziļāk!