Šī gada Ugunsceļš Baltijas dzīvās ķēdes pieminēšanai apliecināja, ka veco labo ļaužu, kas mīl Latviju, kļūst mazāk un mazāk, bet jauno labo ļaužu vēl ir par maz, lai gaismas kopā sanāktu vairāk, kā no svecītēm. Degt par savu pār bezdibeni uz virves dancināto tautu ir alternatīvi, margināli, oriģināli, unikāli. Pamazām jaunieši to saprot. Pat tie, kas aktīvi klausās jamaikiešu hop/regeju vai vienkārši melno repu. Četri no tādiem vijās starp ļaudīm pie Mildas un dalīja kartiņas ar sarkanbaltsarkanu varavīksni – manas sievas sapini. Viens no melnā repa cienītājem bija mans dēls Stefans-Ezra. Kartiņas viņi dāvināja pat policistiem, kas pasmaidīja, un ārzemniekiem, labā angļu ģimnāzistu valodā paskaidrojot, ka Visu Latvijai ir visu laiku labākā kustība pasaulē. Ārzemnieki, kas neko nesaprata, māja priecīgi un piekrītoši. Zemāk lūkojamās NacionalistuTV video liecības pašā viducī kā raķete izšaujas kāds bērns. Tieši uz Ugunsceļa. Pagaidām viens. Bet varbūt pirmais, lai viņam sekotu nākamie raķetes.