Nu jau trešā nedēļa, kopš veco golfiņu esmu sācis pārvērst koncertkarietē. Gičas kā vienmēr mirdz un slaistās. Pat afiša sen gatava. Re, pa labi ādeniekā pieslējies Golfa Straumēns un čolē. Taču šodien notika neiespējamais. Āriene un iekšiene autiņam sagatavota krāsošanai. Ak, jā, vēl tik fīlerēšana. Beidzot bija jātiek klāt apakšai. Nekādu bedru vai pacēlāju man nav, tālab funktierēju dabūt to uz sāniem viens pats. Pirmie mēģinājumi bija ar domkratu. Pamazām augstāk un augstāk, apakšā kā klucīšus krāmējot dēļu kārtas un nodrošinoties ar vecajām džipa riepām. Kaut tā visa parikte man vienā brīdī savērpās un, balsta riepai stumjot velēnu, atšļuka sākumstāvoklī. Tad ņēmu talkā veco labo nezcikgadīgo Lightweight roverīti. Ilgi domāju, kā pareizi un droši šņorēt, lai neievilktu bukti vai kaut ko vēl pamatīgāk nedeformētu, līdz pēc pāris treniņmēģinājumiem golfs pacēlās gaisā. Cēlu, ar roveri atkāpdamies, kā redzams bildēs. Žēl, bet procesu nebija, kas nofilmē. Tikai sekas. Rīt sāku golfa apakšas restaurāciju. Ar izpūtēju parunāšu nopietni. Ticu, ka viņš piekāpsies un beigs purkšķēt arī bez metināšanas. Ieskatījos viņa izdegušo caurumu acīs un noticēju. Protams, Bugatti veyron ir ātrāks, taču gāšanai striķī uz sāniem labāks noteikti ir otrais golfs.