Tā saucamiem kristieši, kuriem ir savas draudzes (un daudz, ar daudz zemēm, daudz īpašumiem), pat sava partija, savs rādžiņš baigi foršs, savi mēdiji, savi bīskapi, pāvests, patirarhs, šai zemē, nez kāpēc, turpina čaukstēt un čubināties tikai savos no pasaules apslēptajos kambaros. Kad esmu nobēdājies par to, kāds es agresīvs, dusmīgs, rupjš, kritisks pret visu tik brīnišķīgo, jauko un kristiešu pazemīgi akceptēto tautas nodevību mūsu valstī, vēršos pie kristīgās tradīcijas stūrakmeņiem jeb svētajiem. Balansam sentimentāla jutekliskuma pievilto dēļ, izvēloējos bīskapu Hrizostomas Jāni jeb Jāni Zeltamuti. Atcerieties, kristieši, ka tiks pievilti pat izredzētie. Bet manai bazīcai ir gadu tūkstošu noraudzēta mācība par garīgo pievīlumu. Luterāņiem, kas jau ir brīvāki no vizionālisma un pašiedvesta jūtelīguma garīgajā dzīvē, ļoti iesaku ar šo mācību iepazīties – protams, apzinoties, ka tā tapusi Ortodoksajā kristietībā, kas agrīnāk ar lieku laipnību pret citiem kristietības atlūzušajiem zariem neizcēlās.) Viena no zāļu devām pret garīgo pievīlumu – šis teksts.

Jānis Zeltamute (Hrizostoms)

Sarunas par statujām, kas sacītas Antiohijas tautai. 1.saruna, 12.daļa.

Ja jau esam sākuši runāt par zaimošanu, par šo uzrunu un atziņām es gribētu jūs visus lūgt man izdarīt kādu pakalpojumu, proti, lai jūs apklusinātu pilsētā katru, kas izturas zaimojoši. Ja tu izdzirdēsi kādu krustcelēs vai laukumā zaimojam Dievu, pieej pie tā un apsauc viņu. Un pat ja ir vajadzība viņam iesist, neatsakies, sit viņam tieši pa seju, satriec viņa muti, svētī savu roku ar šo sitienu. Ja tevi apsūdzēs un vedīs uz tiesu, ej.

Ja tiesnesis apsūdzētāju priekšā pieprasīs atbildi, drosmīgi saki, ka viņš zaimojis eņģeļu Ķēniņu. Ja jau pienākas sodīt tos, kas zaimo zemes ķēniņu, tad cikkārt vairāk tos, kas zaimo Debesu Ķēniņu. Pēc dabas abi šie noziegumi ir vienādi – tā ir publiska aizskaršana, kādai par apsūdzētāju var būt kars, kas vien vēlas. Lai uzzin gan jūdi, gan grieķi, ka kristieši ir pilsētas sargātāji, aizstāvji, pārvaldītāji un skolotāji. Lai arī izlaidīgie un izvirtušie uzzin, ka visvairāk tieši viņiem jābīstas no Dieva kalpiem. Un pat tad, ja tie sagribēs sacīt ko zaimojošu, lai viņi tramīgi izlūko apkārtni, iztrūkstas pat no ēnām, bīdamies, ka tik kristieši to neizdzirdētu un uzbrukdami tos stipri nesasistu.

Tu dzirdēji, ko izdarīja Jānis (Kristītājs)? Ieraudzījis tirānu, kas nonicināja laulību likumu, viņš laukuma vidū to drosmīgi uzrunāja: tev nepienākas dzīvot ar sava brāļa Fīlipa sievu (Mk.6:18). Es tevi nesūtu pie tirāna vai tiesneša, arī ne par nelikumīgām laulībām vai kalpa apvainošanu runāt. Es iedrošinu tevi pārmācīt to, kas nepiedienīgi zaimo Dievu. Taisnība taču, ka tu mani uzskatītu par jukušu, ja es tev teiktu: sodi un pamāci ķēniņus un tiesnešus, kas rīkojas pretlikumīgi ? Tomēr Jānis (Kristītājs) izdarīja tieši to. Tas nozīmē, ka šāda rīcība arī mums ir iespējama.

Pamāci kaut savu kalpu, kaut sev līdzīgo. Pat ja nāksies mirt, nepārstāj atgriezt viņu pie jēgas. Tas tev tiks pielīdzināts svētmoceklībai. Jānis (Kristītājs) taču bija svētmoceklis. Viņam pat nelika upurēt vai pielūgt elkus, taču viņš savu galvu nolika par svētajiem likumiem, kurus zaimotājs bija nicinājis. Tāpat arī tu par patiesību cīnies līdz nāvei, un Kungs pacīnīsies kopā ar tevi.

Neskai man tos cietsirdīgos vārdus: par ko man rūpēties, man nav nekā kopīga ar viņu. Nekā kopīga mums nav vienīgi ar sātanu. Ar cilvēkiem mums ir daudz kopīga. Viņiem ir tā pati daba, kas mums, viņi ēd to pašu barību, ko mēs, viņiem ir tas pats Kungs, kas mums, tie paši mūsu likumi, kas aicina darīt labu. Tāpēc nesacīsim, ka mums ar viņiem nav nekā kopīga, jo tas ir sātanisks pamudinājums, dēmoniska necilvēcība. Bet labāk par to nevis runāt, bet savas rūpes brāļiem apliecināt ar darbiem. Varu apgalvot, ja katrs no jums rūpēsies par tiem, kas dzīvo pilsētā, tad tajā pavisam drīz labosies pilnīgi visi. Un lai arī skaita ziņā mēs esam pilsētas mazākā daļa, dievbijības ziņā šī daļa ir vissvarīgākā pilsētā. Uzliksim katrs sev par pienākumu rūpēties par mūsu brāļu dvēseļu glābšanu.

Pietiek ar vienu cilvēku, kurā pamodusies dedzība, lai izlabotu visu tautu. Un ja tas vairs nav viens vien, pat ne divi vai trīs, bet jau tāds daudzums spējīgo uzņemties rūpes par bezrūpīgajiem, tad tikai mūsu nolaidības nevis bezspēcības dēļ tik daudzi iet bojā un zaudē drosmi. Patiesi, nav taču neprātīgi, ja, redzot laukumā kautiņu, steidzamies izšķirt kaušļus, vai, ja ēzeli redzam pakritušu, steidzamies palīdzēt tam nostāties uz kājām?

Zaimotājs ir tāds pats ēzelis, kas nav izturējis un sagumis zem sava naida nastas. Piesteidzies pie tā un piecel to ar vārdu vai ar rīcību, ar pazemību vai ar spēku. Zāles lai ir visdauzveidīgākās. Ja savus pienākumus mēs iekārtosim tā, lai palīdzētu saviem tuvākajiem glābties, tad pavisam drīz kļūsim gaidīti un mīlēti arī no to puses, kuri būs saņēmuši mūsu pārmācību.

Un pats svarīgākais ir tas, ka tā mēs visi kopā varēsim nobaudīt tos labumus, kas ikvienam sasniedzami mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastības un cilvēkmīlestības dēļ, caur Kuru un ar Kuru kopā slavēšana, gods un vara pienākas Tēvam un Svētajam Garam tagad vienmēr un mūžīgi mūžam. Āmen.
______________
K.Dimitera tulkojums