Pārpublicēju šo ĻOTI precīzo un beidzot publiskajā telpā ielauzto vēstījumu. Baznīca savos “netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti” jebkādu gļēvumu un vienaldzību attaisnojošajos ierakumos tup jau otro dekādi. Tie pāris demonstratīvie gājieni, kā protests kaut kam, zaudēt valsti, tās tautu un baznīcas prestižu neaizkavēja. Baznīca visus tautai grūtos gadus bijusi kā mēma zivs. Lai arī zivs ir pirmkristiešu simbols, tā pirmajiem baznīcas asinslieciniekiem nestimulēja mēmumu. Plašā publicitāte Lēvalda aizstāvībai ir signifikanta un nozīmē, ka kungi šajā instancē nejūt un nedomā garīgi smalki. Vienīgā balss, kas katrā tautai garīgi bīstamā brīdī skanējusi, ir kardināla Jāņa Pujata balss. Taču tas pavisam nenozīmē, ka arī katoļu baznīca nav bijusi mēma visus šos gadus. Arī mana Latvijas pareizticīgo baznīca par to, kā valsts rīkojas ar tautu, klusējusi un turpina klusēt. Baznīcas spēj sasparot vien partiju balsu zvejnieki savos kārtējo kampaņu reidos pa izpostīto Tēvzemi. Visus šos gadus par to šausmīgi sāp sirds. Paldies Iļanai Bukurai (2007.gada Teol.fakult. absolventei) kas ieblieza pa šo apklusušo zvanu. Kaspars Dimiters

Apollo, Iļana Bukura
Trešdiena, 14. jūlijs (2010)

Vai tas nav apbrīnojami? Mūsu Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) pa visiem divdesmit neatkarības gadiem pēc klusas, mierīgas, ļoti latviskas vienaldzības, pēkšņi ir sarosījusies. Tā it kā visu laiku būtu dziļi pārdomājusi un nopietni gatavojusies, lai izdarītu kaut ko varenu, kaut ko, kas varētu uz mūžu ierakstīties Latvijas vēsturē kā baznīcas cienīgs varoņdarbs.

Šādam varoņdarbam nederēja kurš katrs gadījums. Daži somāliešu jaunieši, izmesti no visām mūsu valsts instancēm, kuri lielāko savas dzīves daļu bija pavadījuši nāves briesmās, un meklējuši patvērumu kādā no Eiropas valstīm, LELB neieinteresēja.

Arī tie paši bērni, ko pašvaldības regulāri izņem no nelabvēlīgām ģimenēm un nezina, kur vēl varētu tos ielikt kaut vai uz laiku, lai nebūtu jāatgriež pie varmākam vai jāievieto bērnu namā, neizpelnījās Latvijas luterāņu baznīcas uzmanību (lai man piedod tie daži, kas savas ticības dēļ ik dienas dara šo grūto darbu. Tie īstie darītāji nečīkst un neapvainojās kā jaunās preilenes, bet zina, «cik daudz ir pļaujamā un cik maz ir pļāvēju»).

Būt par tautas sirdsapziņu, kas varētu sacelties pret nemitīgu «smadzeņu pūderēšanu», ko piekopj attiecībā pret tautu mūsu valsts vadītāji, LELB, acīmredzot, arī likās pārāk nesolīdi.

Un tad beidzot tas gadījums bija klāt. Baznīca laikam saprata, ka tādas iespējas apliecināt savu žēlsirdību vairs nekad Latvijas vēsturē nebūs. Un tāpēc mācītājs, kas tika apcietināts par pedofiliju, tika «glābts». LELB uzsver, ka šāda tās rīcība, proti, dažu mācītāju savākta un iemaksāta drošības nauda, ir vienkārši cilvēcīga, jo šim cilvēkam neviena nav un viņa veselībai ieslodzījums nenāks par labu. Tas taču ir visiem saprotams: seksuāli izmantotiem bērniem, kuriem nav vecāku, kas varētu par viņiem iestāties, gan jau palīdzēs pats Dievs, tiem jau baznīcu nevajag.

Baznīca ir pateikusi savu galveno vārdu, parādījusi ar savu pirkstu uz to laimīgo, kas beidzot pa visiem šiem gadiem ir izpelnījies tās žēlastību. Bet ko mēs? Mēs klusējam, kā vienmēr. Mūs viss apmierina. Un viss šķiet normāli.

Varbūt tāpēc esam pelnījuši pilnu Mežaparku ar «mētelīšu virinātājiem», kuru tur jau ir vairāk nekā zvēru zoodārzā,  tādu valdību, kas glābj bankas, nevis savus pilsoņus, tādus valstsvīrus, kas palaiž vējā mūsu nodokļus un tādu baznīcu, kas paliek klusa, kad cieš bērni.