Gončarova runu noklausījos, aizturējis elpu. Savu latvieša patriotismu mācos arī no dižu krievu piemēriem. Pat nacionālistu katehismu izlasīju kāda radikāla krieva oriģinālajā programmā Катехизис русского в Россиянии, no kā latviešu nacionālistiem būtu uj ku daudz, ko mācīties. Krievu pieredze nav tālu jāmeklē, arī izcietušies no savējiem masveidā nežēlīgi. Tāpat, kā mēs. Gan viņus, krievu nacionālistus, pūlas izdeldēt neoliberāļi jeb postboļševiki, līdzīgi, kā latvieši latviešus pie mums. Jācer, ka nacionālā apvienība, kļūstot par augstākās līgas politisko spēlētāju, tik viegli nepiekāpsies šīs līgas noteikumiem, kuru rezultātā savu nacionālo valsti un tās patriotiem idento pašapziņu esam zaudējuši. Aizmirstiet aprobežotā latvietī pēc noklusējuma (defoltā) dusošo neganto attieksmi pret visu slāvisko un noklausieties ļoooti mūsu inteliģencei neatbilstoši inteliģentā Gončarova sacīto, pārceļot to savā valodā, savos tēlos, savu varoņu un dižgaru vēsturē. Jo arī mums taču nav īstu latviešu nacionālo skolu. Ja nav latviešu, kas mums varētu iemācīt tādas izveidot, mācīsimies vismaz no tiem, no kuriem mēs to varētu iemācīties. Rietumos tādu iespēju vairs nepastāv. Viss tradicionālais tur tiek traktēts kā visu netradicionālo diskriminējošs. To pierāda pieaugošā kristianofobija, kas jau vairākās rietumu valstīs baznīcas mācību likusi pasludināt ārpus likuma. Ja nu vienīgi musulmāņu dēļ šo to vēl viņi tur pieļauj, jo islamistu prasības Eiropas valstīs laikam skan kā mājiens ar spridzekļu jostu.

Ivans Gončarovs par nacionālajām krievu skolām