Manā mežā gaisu apciemojis negaiss. Sadzīvo skaļi, bet draudzīgi. Pēc katra zibenīga apkampiena un negaisa dārdiena gaiss paliek svaigāks un svaigāks. Stārķim vispār viss pie knābja. Majestātiski gāzelēdamies, min slapjo zāli, ķerdams dumjākās vardes. Negaisam ir savs funktieris. Sākumā uzmācās it kā ar vienu zibens asu maliņu, tumšāko rumpja daļu bīdīdams aiz tālās pamales, taču jau pēc nepilnas stundas tika mests loks un tas griezās atpakaļ. Negaisam ir pašam savs vējš. Gaisam savs. Bet tas viss jau šodien.

Vakar, gribot negribot, bija jābūt Rīgā. Ne jau tāpēc, ka Zigmars (Liepiņš) bija sacēlis brēku, Krustpunktā paziņodams, ka politika ir mērkaķu cīņas zoodārza būrī, bet tāpēc, ka Vadoņa High Definition video filmai bija jāiefilmē Ziga, Edmunda (Freiberga) un mans komentārs par darbu. Lai skatītājiem “fīčerī” būtu vairāk izvēļu vairākuzzināšanai :)

Pa ceļam no laukiem piestājām pie Kosas baznīciņas. Oi, tur baigie būvdarbi iet vaļā. Beidzot dievnama līdzāsesošā pusotra simta gadu senā divstāvu guļbūve sāk pārtapt, cik zinu, Rīgas ielas bērnu rehabilitācijas lauku mājā. Bet Baznīcā mūs beidzot gaidīja abi jaunie krusti. Igors (krievs, metālists – kas no metāla darina, nevis to spēlē) pirms pāris gadiem pirmo krustu jau pagatavoja. Tad visādu sadzīves un dzīves peripetiju dēļ krustu virzienā atslāba. Taču nesen saņēmās un gatavu to nogādāja līdz Kosai.

Šis stāsts ir ne par ko vai par neko, jo vienkārši aprakstu, kas gadās pa ceļam, kurā dodoties esi gatavs nekam vai pavisam ne tam, kas ar tevi notiek vai atgadās.

Nelielu kumāsu pirms Langstiņiem labajā šosejas pusē ir auto atpūtinātava ar formāli oficiālu miskasti. Kā tur izskatījās, redzams bildē. Kaut kā negribas ticēt, ka mums nav akli satiksmes ministri un viņu lokālie par miskastēm uz Rīgas sliekšņiem atbildīgie. Bet var jau būt, ka pilnīgi normāli tādi mēsli valstī, kurā sūdus taisa nevis aplaupītās tautas nabagu kūtiņās, bet augsto varas kungu pilīs.

Rīgā pie reizes tikāmies arī ar tēlnieku Grairu Avetjanu. Viņš veido skices mammas piemineklim Pārdaugavā, līdzās Smiļģa muzejam. Tikšanās ar viņu man vienmēr ir arī atmiņu mirdzošo putekļu sacelšana par 70-to gadu beigās bijušajā Urartu valstī pavadīto gadu, kad Knuts Skujenieks mani bija iedomājies izveidojamu par armēņu valodas speciālistu. Sanāca vien regulārāk padzert saldu vīnu, paēst Sevana foreles un armēņu jērus, disidentu lasītas dzejas pavadījumā. No ilgām pēc mājām sāku pat dziedāt. Jā, jā, tieši tur arī viss sākās. Pat Līga tur sākās pēc kādas paciemošanās sesijas.

Jau mājupceļā apciemojām Līgas veco mammīti, ko mans vecākais dēls jau pasen mīļi iedēvēja par Vekiņu. Tā arī to saucam un sauksim mūžīgi mūžos. Vekiņā mīt prieks un pateicība par dzīvi un tās augļiem – bērniem, mazbērniem, neskatoties uz visu viņu atšķirīgumu un dažādajiem likteņiem. Vekiņš ar kā man, tā lielajam mūžības noslēpumam tuvo un bezbailīgo stāvēšanu uzplēsa mani līdz asarām. Mūžība paliek lielāka un lielāka, kamēr Vekiņš mazāks un mazāks. Jutos kā telefona stabs viņa un Līgas māsas Dzintriņas tuvumā.

No manas galvas gaisā iet vadi. Pa tiem sazvanāmi visi mani radi… Gan tie, kas šajā, gan tie, kas jau tajā pusē dzīvības redzamajai pusei. Hallo, mammīt, lūdzies par mums visiem, cik Dievamtuvu vien vari.