Dārgais Golf. Agrāk tevi nepazinu. Pat nicināju. Vispār uz vācu mašīnām raudzījos kā padomju zaldāts uz Ādolfa tankiem. Gāja laiks, bruka “micubi”, šķiebās “subariki”, gāzās “lendroveri”. Kādā jaukā dienā teicu sievai: “Klausies, sieva, vai nebūtu labāk, nevis lienēt autiņu no čomaka, liet svešā bākā savus pēdējos latus, bet ņemt un par šiem pēdējiem nopirkt pēdējo grabažu?” Sacīts, darīts. Pēc dienas pagalmā balti mirdzēja gandrīz pavisam sarūsējis Ādolfa tanku pēctecis “otrais golfs”. Šķil tik un min. Izgāzis par šo pirkumu pēdējos 200 lasēnus, ķēros klāt tā savādi uzburbuši biezajai polstergrīdai un ar visu saturu plēsu no Golfa laukā. Saturs – tie bija slapjuma litri, kas no griestu šķirbainās lūkas bija pacietīgi satecējuši uz grīdas. Golfs uzelpoja, jo bija kļuvis par kādu pustonnu vieglāks. Novembrī iedarbināts, līdz pat šai dienai tas nav mani pievīlis. Pēdējo nedēļu Golfiņš lieliski lido arī ar divās gandrīz vienādās daļās pārlūzušu izpūtēju, ko ar “štropēm” veikli esmu piejozis pie jumta bagāžas stieņa, lai netaisa troksni un dzirksteles. Lai gan braukt jau var arī ar pa zemi velkošos izpūtēju. Taču esmu tolerants pret citiem apkārtesošās skaņu pasaules lietotājiem. Arī “štrope” ir sarkana un Golfiņš izskatās kā iesaiņots dāvināšanai. Nupat izdomāju, ka esmu antiglobālists un konsumerisma ienaidnieks, tāpēc no šī, tikpat kā virs nekā, radīšu sev kaut ko ļoti personīgu un savu. Nu jau pāris dienas fleksēju, drāšbirstēju, smilšpapīrēju un brunoksoju Ādolfa tanku pēcteci un iztēles sapņojumu acīm redzu to atdzimušu. Pagaidām tas vēl ir balts. Pēc atdzimšanas būs melns. Jo uz baltā ļoti slikti redzami manu lauku ceļu putekļi. Bet es gribu, lai tos redz ļoti labi. Kad pirku krāsu, pārdevējs Harijs mani brīdināja, ka mašīna pēc krāsošanas man būšot jāmazgā trīs reizes dienā. Iekšēji pasmaidīju, jo kopš pērnā novembra savu balto Golfiņu neesmu mazgājis ne reizi. Un ja tā, tad melnu jau nemazgāšu daudz biežāk. Tomēr “meršus”, “bembjus” joprojām nevaru ciest. Nedaudz iejūtīgāks esmu pret “auģikiem”, jo tāds nu ir manam draugam, kādam citam Harijam. Turklāt viņam tas ir gandrīz zelta krāsā. Rīt braukšu uz Rīgu (Golfs nevedīs, jo izjaukts – vedīs kaimiņš) un pirkšu kniedējamās stangas. Notīrījis Golfiņam pakaļu, konstatēju, ka tā gandrīz visa vienā pusē sapuvusi. Kniedēšu klāt svaiga skārda gabalu, tad biš kniedes iedauzīšu dziļāk, pāri špakteli un būs čikeniekā. Paldies tev, Golfiņ, ka man esi atklājies. Zinu arī, ka tev detaļas var pirkt spaiņiem. Kā Krasnodarā tomātus – ļoti, ļoti lēti, bet tāpēc taču ne mazāk garšīgi.