Kopš izsūtīšanas, viņi vēl nekad nebija paguvuši nostāties pie savas Brīvības pieminekļa visi kopā. Nebija pulcinātāja. To izdarīja no viņiem nākušā bērna grāmata. Grāmata, kurā viņu atmiņas tēlo no viņu ciešanām un prieka dzimušais viņu nākotnes bērns. Bez šī starpnieka zemnīcas bērnu sviedriem un asarām krātajam sūrumam atmiņas nebūtu izspīdējušas cauri līdz šaisaulei. Piedzīvotais taču ir visklusākās sāpes, visklusākā paciešana, visklusākā izturība. Piedzīvoto dienišķo izdzīvošanas brīnuma laimi cilvēku valodā nemaz nevar tā izstāstīt. Par maz ir ar cilvēka apjēgai atklātajiem vārdiem. Tie īstie, precīzie, vien eņģeļiem līdz galam zināmie, gadu desmitiem kā bēda gulējusi zem viņu dzīvju akmeņiem, kuriem pāri iets pat dziedot.

Andras sirds saausīto viņas dzimtas noslēpuma motīvu nu pasaulē devusies atskaņot grāmata “Zemnīcas bērni”. Tās tēlojums ir brīnums pat šo atmiņu varoņiem. Vakar biju ar tiem kopā. Filmēju, klausījos, klusēju. Parasti nekad tā nedaru, jo dziedu, nevienu neklausos, runāju pats. Un kļuvu mazliet citādāks. Vairs neesmu tik ļoti līdzīgs šim laikam, kas visas mūsu tautas sāpes bradā brīvā tirgus tanku kāpurķēžu gaitā, nekam no pārciestā neļaujot ieausties mūsu bērnu dvēseļu nākotnē. It kā nekādu sāpju nekad nebūtu bijis. Ne karu, ne bada, ne genocīdu. Tikai viena vienīga pasaules patērēšanas “liturģija”, čils, kaifs… Ja tā, tad ir tikai normāli, ka rezultātā visai nācijai pienākušas līdz izmiršanai nepanesamas paģiras.

Kaspars Dimiters
15.06.2010

www.blogs.krustaskola.lv