Jau 25 gadus esmu pareizticīgs. Pievienojos šai baznīcai vēl padomju laikos. Tā kā Latvija vēsturiski bijusi zem Krievijas patriarhijas omofora, Antiohijas vai Aleksandrijas pareizticīgo patriarhijām pievienoties nebija iespējams. To nenožēloju, jo tik daudz padomju režīma nokauto jaunmocekļu no ticīgo vidus, cik ir Krievijai, nav nevienai tautai pasaulē. Nu zinu arī, ka tās ir divas un pavisam dažādas tautas – krievi boļševiku pēcteči un patiesi pareizticīgi krievi.

Regulāri klausos krievu priestera tēva Dmitrija Smirnova ētera sarunas ar klausītājiem raidstacijā Radoņež. Nav krieviem otra tik konkrēta, iedvesmota, reālistiska un drosmīga ētera misionāra, kāds ir viņš. Visvairāk viņu ienīst paši krievi. Vispirms jau boļševiku pēcteči, taču arī tie, kas uzskata sevi par pareizticīgiem un dzīvo sen zaudētās Krievijas varenības ilūzijā. Tēvs Dmitrijs viņu ilūzijas atmasko un drosmīgi apliecina patiesību par aizvien dziļāko postu, kādā Krievija nonāk šodien.

Gan tiem, kas krievus nīst akli, gan tiem, kuru antipātijas ir pamatojamas, iesaku noklausīties zemāk pievienoto viņa pēdējās svētdienas radio ētera fragmentu, kurā tēvs Dmitrijs ļoti tieši pasaka, ka Krievijas un krievu tautas, kādu to atceras šīs impērijas vēsture, vairs nav un pavisam drīz, ja viss turpināsies tāda pat garā, nekas nepaliks pāri arī no tās, kas vēl ir.

Kad šeit “urlojas” aprobežoti latvieši, tas ir vienkārši infantili un stulbi. Kad to dara izcils ticības vīrs ar visdaudzpusīgāko kā humanitāro, tā eksakto izglītību, milzīgu dzīves un psiholoģiskā darba pieredzi, tas skan pavisam savādāk. Un tik nežēlīgu kritiku par krievu tautas bojāejai pielīdzināmo stāvokli pat šeit nav spējīgs argumentēt neviens visradikālākais latviešu nācijas ideālists. Jo neviens latvietis krievu patieso situāciju nepārdzīvo un nepārzina tik labi, kā to pārzina krievs un priesteris Dmitrijs.

Man jēdziens “krievu tauta” nozīmē tādu pareizticīgu krievu kopumu, kāds ir tēvs Dmitrijs. Esmu pārliecināts, ka, ja vietējiem Krievijas un Staļina “varoņdarbu” piemiņas faniem pie sienas ļautu pielikt viņu apsaukātājus latviešus, taču būtu iespēja lūgt pie tās nostāties arī tēvam Dmitrijam, viņi pirmo tur noliktu tieši viņu.

Un vēl gribu apliecināt, ka man neklusēt par postu un nejēdzībām, kādās iemānīta arī mana tauta, palīdz ne jau latviešu mēmie skolotāji, dzejnieki, politologi, deputāti, uzņēmēji, arī ne vietējie katoļu, luterāņu, baptistu vai pareizticīgo baznīcu klusētāji, bet šis Krievijas priesteris un viņam līdzīgie pareizticīgie Krievijas patrioti, jo mūsu valsts posts ir līdzīgi dziļš un ar sekulārām bezdievju metodēm līdzīgi neglābjams.

Tiem, kas komentāros mani mēdz apsaukāt par “Krievijas aģentu”,  ir taisnība. Taču apzīmējums jāpilnveido. Esmu “Krievijas pareizticīgo patriotu aģents jeb viņu patriotisma misijas latviskotājs”. Savu latvieša patriotismu mācos no krieva tēva Dmitrija patriotisma. Un no visas sirds to iesaku darīt kā Latvijas krieviem, kas dzīvo totālās ilūzijās par savu tēvu dzimteni, tā latviešiem, kam vārds “krievs” beznosacījuma refleksu līmenī modina nemotivējamas naida sprauslas, aplami iedomājoties, ka naids varētu būt papildus enerģija patriotismam. Nē, enerģija patriotismam, drosmei un patiesam skatījumam uz situāciju ir mīlestība, kas smeļama ticībā Dievam. Pat tāda mīlestība, kas reizēm apliecināma ar dusmāsm. Sv.Raksti tikai atgādina: “dusmās neapgrēkojieties -lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” (Ef.4:26) Tēva Dmitrija dusmās saule nenoriet nekad. To apliecina arī viņa sacītais audio pielikumā.

Tēvs Dmitrijs Smirnovs par Krieviju