Šonakt steidzamības kārtā sabīdīju vēl vienu posterbalādi (audio un video skat. zemāk). Jo viss notiek ar paātrinājumu. Pārliecības deldējas, sintezējas vislielāko pretrunu koalīcijās. Taču valsts vadītāji svinīgi turpina imitēt NATOrālu mieru. Ļaudis noskumst vairāk un vairāk. Neziņa, apātija, izmisums, nepiedzīvotas skumjas un smeldze par pazaudēto valsti, latviskas Latvijas cerībām, suverēnu saimniekošanu savā zemē – tas viss pačab un pār irstošo sapņu sakaltušajām lapām brien bezdzimuma Eiroamēbu smalkie diktatoru apavi, šņirkstēdami latviešu valodā.
Latvijas amputācija

Ir jārunā, kas uz sirds. Ir jābrēc, lai jūsu vietā nebrēktu akmeņi. Vēl ir dots mazs, ļoti mazs laiks. Pēc tam jūsu pārliecība un tās apliecināšana tiks definēta kā “naida runa” un ar policejiskas Eiroimpērijas represīvajiem līdzekļiem aizliegta, apkarota. Viss, kas jums bijis svēts, dārgs, kā latvietim vai vienkārši sirdsapziņas cilvēkam nozīmīgs, kļūs par dažādu deviāciju apsēstām minoritātēm bīstamiem aizspriedumiem. Jo karstāk mīlēsiet savu zemi, latvisko, svēto, jo bīstamāks ienaidnieks kļūsiet sistēmai, kas ik dienas pieņemas spēkā.

Globālais bankrots ir nepieciešams, lai jūs aiz nabadzības būtu spiesti pieņemt visneiedomājamākās lietas kā jaunā morālā fašisma normu. Ja pieņemsiet, jums būs maize un izpriecas, tikai nebūs vairs sirdsapziņas un Dieva līdzību atspoguļojošas identitātes. Jūs būsiet sekulāri, dēmonu brīvi apdzīvoti eiropieši, standartizēti līdz nešķīstības visbanālākajam standartam. Valdīs miers un drošība. Visi bīstamie būs izolēti, neitralizēti, aizbēguši kalnos, džungļos vai pazemē. Kā pirms 2010 gadiem. Un tad nāks gals… Kungs, nāc drīz! Bet kamēr Tu esi ceļā, mēs par savu Latviju vēl pakarosim. Svētī mūs, Kungs.