Pēc ilgāka laika apciemoju Jurīti “Uplejās”. Viņam liels prieks ir pasniegt pie kaimiņiem paņemtās mums sūtītās vēstules. Īsta vēstule viņam joprojām ir brīnums, pārsteigums. Viņš zina, kas ir elektriskais gans, taču viņš nezina, kas ir elektroniskais pasts. Arī jebkuru sūtītā rēķina aploksni viņš vērtē kā pārsteigumu kategorijā ietilpināmu. Reizēm jau arī rēķini gadās kā pārsteigumi. Šai reizē Jurītis sniedza ar īstu rokrakstu aprakstītu aploksni. Vērām vaļā un… sirdīs uzsildami, lasījām vienreiz, otrreiz. Olgas kundzei ir tikpat, cik tikko būtu svinējis mans tētis. Tātad – mana tēta vienaudze, laikabiedre. Vēstules saturs lai vērtējams katram pašam. Piebildīšu tikai, ka no sava asi kritiskā, brīvdomīgā un bohēmiski ironiskā tēta arī nekad nedzirdēju nevienu sliktu vārdu par ulmaņlaikiem. Jāsecina, ka kritisko attieksmi mūsu tautiešu aklāko bars mantojis kā no saviem sarkanajiem senčiem pirms 15.maija apvērsuma, tā no tiem, kas līdz astes kaulam iezīda sevī boļševiku laiku dzīvnieku fermas vienlīdzības izjūtu. Olgas kundzei vēl rakstiski atbildējis neesmu. Jau kauns par kavēšanos. Taču pateicības par viņas rakstīto silda un sildīs mani tāpat, kā joprojām silda viss, ko savā bērnībā un jaunībā par ulmaņlaikiem uzzināju no tēta. Bet pašā apakšā vēl saite uz Cēsu “Druviņas” kāda raksta kopiju, kura saturs arī liek justies, it kā tie, par kuriem tajā rakstīts, būtu kādas citas planētas. Olgas kundzes rokraksts zemāk.

Raksts no Cēsu “Druvas” ZIEDI VALSTSVĪRAM