2.fragments no 09.12.2009 ieraksta dienasgrāmatā

Pasaulē par īstenību neviens nerunā. Pat disidenti vairs ne. Visi projektē jaunas, labākas ilūzijas. Sliktā politika nu ir atmaskota, tātad, situsi labās politikas stunda. Tikai kuri būs tie “labie” politiķi, kas nekļūdīgi no sava vidus izravēs sliktos? Pat Kristus nepiešķīra saviem apustuļiem dievišķas pilnvaras iznīcināt it kā konkrētu ļaužu iemiesotu ļaunumu, brīdinot, ka reizē ar nezālēm nejauši var izravēties arī kāds labības stiebrs. Un ja grēkojuši esam visi, ja noziegušies Dieva priekšā esam visi bez izņēmuma, tad kāpēc lai daži drīkstētu uzdrīkstēties pasludināt sevi par labajai politikai izredzētākiem, pirms tam ar savu dzīvi un darbiem neapliecinot savu personīgo atgriešanos no grēkiem un vispirmākās rūpes par Dieva valstību? Ja tā visa nav, kāpēc lai mēs, pārējie, ticētu, ka viņu ticības dēļ iztrūkstošās laicīgās lietas mums visiem pēkšņi tiks piemestas?

Joprojām dzīvās un rijīgās ilūzijas neļauj pamosties arī īstam dumpīgumam. Viss paliek ilūziju atšķaidīts un daļējs. Studenti protestē, taču publisko novērtējumu savām aktivitātēm izbazūnē tā, it kā būtu notikusi piedalīšanos vienā no šīs sistēmas kārtējām spēlēm. Lai arī bēdu laikiem atbilstošākā režīmā, tomēr ne tādā veidā, kas pie varas esošajiem liktu satrūkties no dusmu vai draudu patiesuma.

Izrādās, pat dusmu pamatā ir vajadzīga īstenība, pat tās nav iespējams radīt no nekā. Pat Dievs, lai radītu Ādamu, lietoja pīšļus nevis zilu gaisu. Lai radītu īstas dusmas, kas saceļas pret ilūzijām, ir vajadzīgi kaut šo ilūziju īsti pīšļi. Tas nozīmē, ka vispirms jāsāk ar sevi (pīsli), ar dumpinieku vadītāju (pīsli) un viņa vistuvāko mācekļu (pīšļu) pulciņu. Atkal vislabākais piemērs ir Kristus. Atmaskodams viltus dievbijību, Viņš mācīja ieraudzīt un apliecināt patiesu dievbijību. Atmaskodams liekulīgu mīlestību, Viņš mācīja iemiesot patiesu mīlestību. Un ne tikai sludinādams, ka īsta mīlestība ir tā, ja kāds par draugiem ziedo dzīvību, bet Pats savu dzīvību par saviem draugiem ziedodams.

Radio vēstīja, ka teātriem budžetu samazinās par 40%. Tas taču nozīmē, ka tieši par tik % teātru darbiniekiem dota iespēja nonākt tuvāk īstenībai – par 40% tālāk no ilūzijām. Tas nozīmē, ka, vēl ne 100%-īgs, taču 40%-īgs iemesls patiesām dusmām jau ir. Bet kāda apcirptās sfēras darbiniece “varonīgi” liecināja, ka skatītāji no tā necietīšot un teātri turpināšot darbu arī grūtajā situācijā.

Ja nebūtu ilūziju, varētu pacīnīties pa īstam. Varētu vienoties un, visiem teātru darbiniekiem solidarizējoties, izslēgt šo sfēru no publiskās aprites vispār, piesakot totālu beztermiņa streiku. To laikus jau neizdarīja skolotāji, to neizdarīja arī citu sfēru darboņi un nu to neizdarīs arī teātru darbinieki.

Paliekot ilūziju varā, nav iespējams sajust, kāds spēks ir īstenībai – Dievam, savam ar savu zemi (vai tautu un valsti) saistītam darbam, dabiskai, savstarpēji glābjošai īstai dzīvošanai (arī izdzīvošanai – piemēr: dabas katastrofas, karš, mēris, bads u.tml.).

Pirmais solis, kā to apliecina ortodoksu askētus summējušais 19.g.s. bīskaps Ignācijs, ir nojēgt, ka pievilti esam visi un ka tas, kurš domā, ka nav pievilts, ir pievīlies visvairāk.

Kaspars Dimiters
www.blogs.krustaskola.lv