Knapi divi gadi pagāja kopš mana tēta dzimšanas un sākās oktobra revolūcija. Tētis dzima 1915.gada 27.aprīlī. Tā mainījās laiki un Latvija kļuva tik īsta, ka viņam neatlika nekas cits, kā kļūt par aktieri. Lai gan viņš pirms tam bija bijis ļoti labs ātrsoļotājs. Pēc tam atkal mainījās laiki un arī Padomju Latvija kļuva tik īsta, ka viņam nekas cits neatlika, kā apprecēt aktrisi. Lai gan pirms tam viņa sieva bija bijusi ļoti laba gleznotāja. Viņš dzīvoja kā raķete, kā šampānieša pudeles korķis, taču dziļi sevī bija līdz sāpēm visas atziņas patstāvīgi izmocījis filozofs. Pat tad, kad viņš jokoja un visi līdz krampjiem smējās, tas nebeidza būt arī traģiski. Saglabāt iegrimi jeb palikt dziļumā viņam traucēja raksturs – neremdināmi versmojošas kaislības, kuru dzirkstošās lavas šļakatas dedzinājušas arī mani. Ja Kristus ar Savu dievišķo varu nebūtu mani iemērcis Savās Asinīs – Baznīcā, es jau sen dungotu zem velēnām.

Es tēti ļoti mīlēju. Lai gan mēs reizēm bijām pat ienaidnieki dziļo domu karos, joku plēšanā, laikmetam cauri redzēšanā. Bet tētis bija spēlmanis, tāpēc vienmēr vajadzēja pamanīt, ka sadursmes tiek stimulētas speciāli, lai kādam būtu iespēja uzvarēt. Tētis man iemācīja visā redzēt vairākus plānus, pēc formas atklāt saturu, pamanīt falšu, just pasauli un dzīvi traģiskajās “mīla-naids”, “patiesība-meli”, “traģiskais-komiskais” saskares dimensijās.

Viņš ienīda padomju laikus, kritizēja tos precīzi un nežēlīgi. Tētim grāmatu plauktā bija viss no vislabākā, kas tika izdots emigrācijā. Grāmatas atveda gan mamma, kas ceļoja diplomātiskā līmenī, gan viens otrs aiz dzelzs priekškara funkcionējošs latviešu diplomāts. Piemēram, savu pirmo rakstāmmašīnu kā dāvinājumu saņēmu no dzejnieces Veronikas Strēlertes. To no Stokholmas atgādāja neviens cits, kā pats Ķezbera kungs (Debesu Valstību viņam).

Kad beidzot tētim čeka piedeva vācu laikos latviski iedublēto antikomunistu filmu “Sarkanā migla” (vai tml.), viņš beidzot varēja apciemot savu brāli Edgaru Zviedrijā. Mājup ceļojot, galvenā čemodāna virspusē tētis uzlika lielu mammas fotogrāfiju. Kad muitnieki vaicāja, vai tā viņa mīļotā aktirse, viņš atbildēja: nē, tā ir mana sieva. Pēc šādas atbildes čemodānu dziļāk nečamdīja. Zem mammas bildes gulēja gan “Zili stikli, zaļi ledi”, gan “Rīgas svārki mugurā”, gan Dž.Džoisa “Uliss”, gan Andreja Johansona eseju krājumi, gan “Jaunās Gaitas” numuri u.tml. Tās šķirstīja arī jautrā prātā kārtis vai šahu ar tēti reizēm uzspēlēt iekūlušies ministri vai citi augsta ranga sistēmas ierēdņi.

Tieši šo grāmatu dēļ viss par manas tautas vēsturi un padomju laikiem man bija skaidrs. Pa kluso sāku rakstīt arī nedaudz citādākas dziesmas, kā tai laikā drīkstēja. Par divām – Tāda dzīve, ko lai dar’ un No teikas uz teiku – tā laika radio šefs liedza ēterā atskaņot pat manas nevainīgās estrādes dziesmiņas. Kāds no literārajiem kolēģiem bija padalījies ar ierēdņiem, kam ar tēti kārtis vai šahu laikam nebija sanācis uzspēlēt.

Ja tētis piedzīvotu šodienas par padomju režīmu daudz smalkāko Sodomas patriotu un plutokrātu totalitārismu, manas ausis jau dzird, kādas frāzes šīs demonokrātijas funkcionāriem un mecenātiem tiktu veltītas. Daļēji tās noteikti jau izlauzušās arī manos tekstos, jo tēta īstuma no falša atšķiršanas māksla joprojām man ir augsts kritērijs visam, kam nākas dzīvot cauri – gan krītot, gan atkal ceļoties svina smagajos spārnos. Ticu, ka lidojuma augstumu nosaka Dievs, taču spārnu vēzienu sparu, lai spītētu vai nespītētu visiem vējiem, mantojam no tētiem.

Parasti jau dāvanas dāvina jubilāriem, turklāt dzīviem. Šai reizē tētis savā dzimšanas dienā sarūpēja dāvanu man, visai mūsu dzimtai. Pirms vairāk kā 10 gadiem kādam kino vīram biju iedevis visu tēta un mammas filmēto 8mm filmiņu arhīvu – trīs hermētiskas metāla kārbas ar lentām. Bija noruna, ka filmas pārkopēs uz VHS kasetēm. Process iestrēga. Pirms pāris gadiem saņēmu ziņu, ka arhīvs pačabējis. Taču svētdienas vakarā šis kino vīrs laipni piezvanīja un aicināja, lai dodos pēc arhīva kārbām. Pārnesis mājās, izcilāju visus 40 lentu ruļļus, izlasīju vēl salasāmās zīmītes uz tiem. Daži fragmenti: “Kristianas pirmā vasara”, “Emīlijas Bērziņas jubileja”, “Kaspariņš ar draugiem 1961.g.”, “Vija Turcijā, Stambula 1967″, “Dailes teātra izbraukumi 1969″ u.tml. Vesela bagātība, kas pieejamākā un saglabājamākā formātā nu būs jāpārveido man pašam.

Paldies tev, tēti, par šo dāvanu. Paldies par visām dāvanām, ko arī caur tevi esmu saņēmis no Dieva. Paldies par bērnību, kurā atkal varēšu ielūkoties, skatoties tevis filmētās lentas. Nekas cits jau cilvēkam nesāp vairāk par bērna zaudēšana sevī. Bet laiks iet un arī vecuma tuvošanās ir tuvošanās jaunai bērnībai. Patiesībā abām – gan tai, kas pagātnē, gan tai, kas tuvojas. Jo pavisam drīz taču atkal būs jāpiedzimst nu jau mūžīgai dzīvei. Tāpēc Kristus tik strikti atgādina: “Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mat.18:3)

Kaspars Dimiters
27.04.2010