Fragments no 09.12.2009 ieraksta dienasgrāmatā

Par krīzi nodēvētais atjēgšanās režīms, ko pasaulei globāli piešķīris Dievs, man vairojis cerību. Esmu ieraudzījis jaunu dzīvošanai liekā masu, esmu apjautis to, no kā jau sen bija jāsāk šķiršanās, atvadīšanās uz vismūžīgākajiem laikiem. Laikam taču zīmīgi, ka savu blogu slēdzu dienu pirms Maskavas priestera tēva Daniēla Sisojeva bloga slēgšanas. Savējo aizvēru pats. Tēva Daniēla blogu slēdza ļaundara raidītā lode, ko svētās pareizticības jaunmoceklis saņēma sava dievnama altāra priekšā. Varēju taču blogu slēgt dienu vēlāk, ietekmējies no šī notikuma. Taču Kāds, Kuram dārga mana dvēsele, deva pamudinājumu to izdarīt dienu iepriekš.

Jāslēdz, protams, ne tikai blogi. Jāslēdz viss, kas saistīts ar aklu pakļaušanos sistēmai, kura pieradinājusi pie sevis, kā pie “normālas” dzīves, kādu taču dzīvo visi, darīdami to tik aizrautīgi. Kāda antiblogera FreeMan animācijas vēstījums signalizēja, ka reāli eksistē vairs tikai internets, ka mēs visa sava miljardīgā globālā bara mērogā vairs reāli neeksistējam. Mēs atdarinām, kopējam, imitējam, atbalsojam, akceptējam, iekļaujamies, ielogojamies u.tml., pakļaujoties visam, ko savā imitētajā viesmīlībā un virtuālajā tuvībā mums paģēr internets. Nekritizēju to kā saziņu, kā iespēju tikties arī normāliem, virtuālo bezjēdzību saprotošiem ļaudīm jeb “frīmeniem”, bet… kurš būs tik pārliecināts, lai apgalvotu, ka “nesēž netā” arī atkarības dēļ? Kaut maza mazītiņa, tomēr zināma atkarības trieka ķērusi visus, kas šo nereālo pasauli pūlas lietot kā reālu.

Jau pilsēta ir ilūziju konglomerāts, specifisks koncerns, kas ražo “community” neizbēgamību, lai uz šīs neizbēgamības pelnītu. Augsto tehnoloģiju laikmets visvairāk pelna uz ilūzijām. Nevienam nevajadzīgu preču izgudrotāji, nevajadzīguma pilnveidotāji un mārketētāji ir iluzionisti, visīstākie burvji, kas savus produktus uzbur no nekā un to, kas nav vajadzīgs nevienam, pārdod visiem. Tas viss notiek pasakainu tirgošanās tempļu un nebeidzamu patērēšanas svētku atmosfērā, kur pat stāvēšana garā rindā var pacilāt līdz katarsei, ka esi kopībā ar pārējiem patērēšanas elku pielūdzējiem jeb “draudzi”, kuras “liturģijā” piedalies.

Kā īstu dzīvi, tā īstu svētumu nomainījušas ilūzijas. Pat darbs, kuru tu strādā, visbiežāk ir nevienam nevajadzīgs, lai gan padarīts par kaut ko tādu, bez kā “normāls” cilvēks vairs nespēj dzīvot. Tu strādā nevienam nevajadzīgu darbu, saņem par to naudu, kuru tūlīt pat līdz pēdējam santīmam tērē par nevajadzīgi komfortabla dzīvokļa kredītu un nevajadzīgi lepna auto līzingu, pārējo atstājot lielviekala patērēšanas svinību vai apjomīgos bara izklaides pasākumos. Bars tajos ir tavu sirdsapziņu neitralizējošais faktors, jo, līdzīgi citiem, arī tu taču esi izdarījis pareizu izvēli, jo negribi taču izlēkt, bet “pazemīgi” būt tāds, kā visi.

Tu uzticies visam, kas ir iespaidīgāks par tevi pašu – baram, internetam, lielveikalam, dullinošām reklāmām. Bet ja jau tik ļoti tev ir vajadzīgas šīs “absolūti” par tevi pārākās autoritātes, kāpēc tu neuzticies vislielākajai no tām, Dievam? Tāpēc, ka tad tev jānonāk aci pret aci ar sevi un ar tik smagi un grūti aptveramo savas dvēseles mūžīgo nākotni. Turklāt saistībā vēl ar taviem vistuvākajiem, kas tev uzticēti.

Dzīvojot ilūzijās, arī atbildība un pienākums ir iluzors. Vienu ilūziju viegli nomainīt ar citu. Pirmo sievu viegli transformēt par otro. Pirmās ģimenes bērnus viegli redefinēt par otrās ģimenes loģiski piederīgajiem. Lai gan ilūzijai ir ilūziju loģika un reāli turpina darboties pavisam citu, gadu tūkstošos nemainīgo Dieva likumu vara jeb, vienkāršāk, īstenība. Par ilūziju vienmēr stiprākā īstenība arī šīs “krīzes” sakarā vēstī: “Dzenaties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mt.6:33) Varbūt arī normāls auto un pieklājīgs interneta pieslēgums… Lai gan, pēc pieredzes zinu, cik grūti iegūto un vēl neiegūto ērto lietu ielenkumā sajēgt, kas īsti ir arī tā “Dieva valstība”, pēc kuras būtu jādzenas, lai “normāls nets” lietotos kā pelnīts (:

Kasparsd Dimiters

www.blogs.krustaskola.lv