Nācu no ŠĪS baznīcas. Pa Dārtas, (tagad Smiļģa) ielu. Krišjānis (vienmēr Barons) citos laikos bija mans kaimiņš. Ja tie citi būtu šie laiki, mums būt kopīgs pagalms. Debesīs staroja saule, sirdī Augšāmcelšanās noslēpums. Debesis bija pārāk īstas, lai teiktu, ka tās bija tikai zilas. Lai gan pateikt “staroja saule” man nav problēmu. Ja saprotamies vienkārši. Āgenskalns, kā zināms, ir augstākais kalns pasaulē. Vismaz manējā. Trīsvienības dievnams stāv pašā tā virsotnē un pat no tā iekšpuses var redzēt visu mūžību, kas mums apkārt. Ceļojot pusotru kvartālu no sava mitekļa līdz baznīcai un atpakaļ, visa būtne sauca uz debesīm “Paldies Dievam, ka nekur citur pēdējos 15 gadus ceļojis neesmu un ka ne uz kuru citurieni ceļot nevēlos”. Biju vērojis, acīm tā garīgo dziļumu mērojis, kādu aiz diviem vieniniekiem paslēptu namiņu, tādu, kā mikromuižiņu vai rūķīšu fortu – bez muskuļainas mūsdienu Sniegbaltītes, kas viena pati spiesta sargāt savus feminizējušos rūķēnus. Nams Nr 11 bija īsts, kā to rāda arī bilde. Neviena pakešu loga, kādus esam raduši uzskatīt par moderno māņu laiku pirmo kanonu: ja ievācies jaunā miteklī, nekavējoties iekrāmē vecajās logu ailēs paketniekus. Tam seko otrs kanons – akmens vate, trešais – plēve utt. Pārcietis pirmās jaunās kāsēšanas lēkmes, modernā plēvē ievilktais cilvēks braši varēja sacīt: “Nu esmu īsts gurķis, jo telpa, kurai sevi esmu nolēmis, ir īsta siltumnīca.” Bet nams Nr 11 pacietās un sagaidīja pakešu laikmeta secen paiešanu. Nu tajā atkal uzzīmējas vairāki laikmeti kopā. Kaut kas no ulmaņlaikiem, kaut kas no padomju, taču pilnīgi nekas no tiem falšajiem, ko te visi kopā, iztapīgi līdzaurodami vieniem un tiem pašiem ievēlamajiem laupītāju virsniekiem, kā baltkrāsainās brīvības restēs žogotu laimības jūgu esam panesuši. Paldies Dievam par šo noziedzīgās sistēmas kolapsu. Ne viena vien nenosakāma laikmeta mājiņa, pagalms, mazdārziņš vai ciematelis izdzīvoja, nezaudējot savu īstumu. Lai arī sabruka vai iztukšojās uz Īriju aizīrušos trimdnieku dēļ. Ļoti ticu, ka tā paveicies ne tikai namiem, bet arī cilvēkiem, kas laikus apjēdza, no kurienes kurienē mūs spundē pēdējo divu dekāžu tikai neliešiem izdevīgās sadzīves arhitekti.

P.S. Ja kāds man jautātu, kā šajā SVF, PB, ES, ASV, NATO, ANO u.tml. burtu salikumu gūstā tieši šovakar jūtos, atbildētu: “Kā uz pareizticīgā Tālivalža Beverīnas pils mūriem uzkāpušais mācītājs, kas dziedāja tā, ka kareivīgie igauņi atkāpās.”