Tas pats parks. Tikai laternu spožums lija ne vairs dzidrā, neredzamā gaisā, bet blīvā miglā. Miljardu miljardi sīku ūdens burbulīšu, kas viens pie otra, viens otram un viens caur otru atstaroja lidojošiem šķīvīšiem līdzīgo lampu vainagu gaismu. Pāri ielai ir mākslīgās zāles futbola stadions ar vēl spožāku ilumināciju. Ķermeņi treniņformās dzenāja vairākas bumbas. Man ķermenis atkal pedāļoja pa zināmo apli, kā bezgaršīgu cukurvati kampdams biezo gaisu. Domāju par to, kas esmu – vairāk cilvēks vai zivs? Radio mēdz vēstīt par “relatīvo gaisa mitrumu”. Vairāk vai mazāk gaiss mitrs ir vienmēr. Visi dzīvojam ne jau retinātā gaisā, bet retinātā ūdenī. Miglā to sajust vieglāk. Arī sajust to, ka mazliet esi zivs. Skaidrā laikā, kad mitrums nemanāms, mēs tāpat peldam. Putni, protams, ir labākas zivis un retinātajā ūdenī airējas teicamāk. Nirēji akvalangos maldās, domādami, ka niršana sākas pēc skaļa plunkšķa un pleznām kājās. Es jutos ieniris un nopietni peldošs arī uz velosipēda. Bija tāda filma “Ūdens”. Tajā minēja par to, ka ūdenim ir atmiņa, ka ūdens izplata informāciju. Protams, ka tā ir taisnība. Jau rakstīju – burbulīts pie burbulīša viens otram un viens caur otru šovakar mija, atstaroja un vairoja laternu gaismu. Šiem pašiem vai citiem burbulīšu miljardiem rīt, kad modīsies pilsēta, būs jau cits uzdevums – izplatīt pavisam citu informāciju. Skumji tikai, ka to neviens atkal neuztvers, jo nedz gar miglu, nedz gar to, ko stāsta burbulīši, nevienam sen vairs nav nekādas daļas. Cilvēki sen vairs nedzird, ko tie runā viens otram. Kāpēc lai viņi vēl sadzirdētu, ko tiem burbuļo migla vai gaiss? Aiz futbola laukuma jeb, precīzāk, aiz Arkādijas parka ir Torņkalna vilcienu pietura. Kārtējais pienāca vai devās tālāk, neatceros, bet vagonu gaišo logu rinda pēkšņi atgādināja virknē sajūgtus televizorus. Taču jocīgākais bija tas, ka skatītāji katrā televizorā sēdēja iekšpusē un lūrēja no tiem laukā. Kaut kas līdzīgs taču ar mums visiem jau ir noticis. Tā kā man televizora nav jau gandrīz 10 gadu, nav grūti pamanīt ļaudis, kuri no televizoriem neiznāk laukā pat ejot uz darbu, braucot autobusos. Kā gan lai mēs pamanām, ko rāda un saka miglas burbulīši laternu gaismā, ja galvā televizors, tajā Ramšteins, Mensons, Antikrists, 2012-tais un vēl visādi uzpīāroti dēmoniski bullšiti? Nē, migla runājas tikai ar tiem, kas joprojām ir zivis. Tāpēc jau arī saka: esi mēms kā zivs ūdenī. Saka to jau tikai tāpēc, lai pateiktu, ka tikai tā iespējams šai retinātā ūdens okeānā vēl kaut ko sajust un saprast. Bet migla garšoja mazliet pēc līņiem, makšķerēšanas bērnības saullēktā un Jāņiem.

Nebruks