Šovakar divi tēli pie asfaltētā laukuma, uz kura tumsā ielidoja padriftot balts auto, līkņāja ap atkritumu betona kārbu gara sola galā. Bija tumšs, nevarēja saprast, ko tieši viņi tur cilāja un vai bija vērts. Viens bija garāks un tumšs, otrs – īsāks un tikpat tumšs. Es jau tik paminu garām. Lai gan ar katru nākamo apli atkal un atkal. Tēli bija kā gaišākā tumsā izgriezti tumšāk tumši silueti. Tikko domās novēlēju tiem kaut ko labu, tā viena silueta augšpusē iegailējās oranžs punktiņš. Tēls uzsmēķēja. Bet es jau tikai braucu. Tā rakstot, to nemaz nevar sajust. Arī ar vārdiem man būtu tiem jāpašaujas garām, tad atkal un atkal. Redzēt jau es viņus tikpat kā neredzēju. Ja salīdzina ar katra apļa tālāk nobraukto gabalu. Tēlu aplūkošana, kā daudz mirkļu, turpinājās domās. Un arī tagad es nevaru būt dokumentāls, jo neatšķiru un negribu vairs atšķirt, kā redzētais izskatījās pa īstam un kādus pa īstam nospiedumus tēli atstāja manās acīs un dziļāk galvā. Tam visam jau vienmēr pieslēdzas vēl vairāki procesi, kuru nosaukumus nemaz nav jāizdomā, jo to nav. Tā ir kāda ārpus manis izplatījumā mītošas vārdu mīkla, ko redzētā un nodomātā kombinēšanās pati no sevis sāk risināt. Tur ārpusē ir kaut kas ārpus visa redzamā un manī iekšpusē ir kaut kas ārpus visa jūtamā, domājamā. Man nav mērķis turpināt gudri muldēt. Gribēju tikai pateikt, ka driftotāju baltā mašīna garajam un īsajam siluetam tumsā netraucēja. Riepas kauca un gaudoja, gaisā spolējās baltu dūmu spirāles, es velosipēdojo tālāk, tumšie silueti nu jau smēķēja abi. Desmitais aplis man bija pēdējais. Garākais siluets iznāca uz trases un nostājās sāniski pret gaismu. Varēja redzēt tikai tumšu svītru ar augšgalā iespraustu cigareti. Apstājos un aptaustīju siluetu. Tas bija darināts no dzīva kartona. Nezinu, kas tas tāds ir, bet kartons runāja: «Es esmu laimīgs. Es nebiju laimīgs, kamēr nepazaudēju visu. Kamēr man bija viss, es domāju, kāpēc esmu tik nelaimīgs. Kad biju nelaimīgs, es vienmēr gribēju būt brīvs. Būt brīvs es nemācēju, jo nezināju, kas ir brīvība. Tagad zinu, ka brīvība ir izstāties no spēles, pamest gan profesionālo skatuvi, gan pašdarbību. Izmetu sevi uz ielas. Kā mēslu. Kas arī patiesībā esmu. Tā lielā roka… Redzi, tur augšā un te apakšā… Divas plaukstas… Tās mani pacēla. Un, re, cik augstu! Tu pat rēgojies kaut kur lejā. Tur pie tās driftotāju mašīnas. Vai tas tiešām esi tu? Nē, nē, es jau tikai jokoju. Es esmu vēl daudz augstāk. Tur, kur tie spožie caurumiņi debesīs, ko tumsā ar saviem skatieniem izdedzinājuši svētie.» Kartona silueta mugurpusē rēgojās ar baltu krītu nosvītrots melns grafiti  “We all are pol’s animals”. *

* Mēs visi esam politiķu dzīvnieki