Braucu ar velosipēdu. Laiks bija tuvu pusnaktij. Parka asfaltētais riņķis panesa vienīgi mani. Un naktī vēl dzltenzeltaināk mirdzošās lapas. Šai trasē vienmēr jūtos kā uz savas planētas. Tādā vēlumā parādās tikai dīvaiņi, kam dienā neērti rādīt savus dzīves nogurdinātos stāvus, kurus sirdis vai ārsti pamudinājuši kaut stundiņu ikdienā pasoļot aktīvāk. Cits soļo ar suni, cits savā nodabā. Nāk arī jaunieši ar diviem melniem un smukiem sugas šuneļiem, kas nemitīgi aušojas, viens otru lapās vārtīdami. Vēlīno dīvaiņu kustoņi nekad nav agresīvi. Nez kuro apli tiem garām plīvojošais velominējs tos galīgi neinteresē. Tikai reizi gadījās viens nervozāks. Biju pārāk aizdomājies. Šuņuks izsprāga no tumsas un kā mazs, spalvains lielgabals šāva: waw, waw, waw… Bet tas bija kaut kad, ne vakar. Vakar te vienā, te citā parka stūrī no jaudīgo laternu zili sudrabotās tumsas iznira ne mazāk par mani padzīvojis vīrietis brillēs, nadzīgi izsoļodams sev vien zināmo maršrutu. Ap viņu tuvākiem un tālākiem apļiem riņķoja liels vilka suns, taču arī ne bīstamāks par laternu stabu, kam, vaļā acīm un pie jēgas būdams, virsū neskriesi. Vārdu rakstot, gribēju pateikt, ka šai parkā ir kā uz savas planētas, savu laternu zilganajā un savu lapu dzeltenzeltainajā gaismā. Pāri tam visam savējumam debesis. Arī kā savējās. Vai kā savējo pilnas. Tajās mākoņdūmos tērpies mēness. Ne tāds kā parasti. Bija tā. Tikko ļāvu kādai domai iečukstēties, ka pilnīgi viss šai pasaulē ir neparasts, tā uzreiz tas mēness. Arī neparasts. Vismaz neparastāks, kā parasti. Mākoņos blāzmojošā gaisma veidoja acs ābolu, kurā bālgani mirdzēja mēness zīlīte. Acs, protams, redzami nepamirkšķināja, taču mājienu sapratu: doma, ka pilnīgi viss šai pasaulē ir neparasts bija “tieši acī”.

Tāds neparastīgots minu mājup. Savā ieliņā, kalnup mīdams, pacēlu acis uz ielu lampām. Pēkšķi vienā acī sīki iedzēla auksts pieskāriens. Pirmā doma: kāds no tumšās daudzstāvenes iespļāva. Taču neparastīgojums ātri ļāva pamanīt, ka ļoti vieglām un ļoti retām pārsliņām no debesīm piezemējās sniegs. Uz acs ābola lidlauciņa bija nolaidusies sniegpārslas zibenīgi kūstošā lidenīte. Tik mazītiņa, ka pat vienai asarai daudz par sīku. Asarai no prieka nācās sariesties pašai.

It kā jau nekas īpašs, ne? Taču pat pēdējie pedāļu apļojumi līdz vārtiem likās neparastāki, kā tie, ko apļoju brauciena sākumā. Kā to neaizmirst, pamostoties un iemiegot, vārdos un darbos, domās un jūtās, apzināti un neapzināti?

Pārpublicēts no NEBRUKS (: