Viņi nekad nepārcēlās dzīvot uz ārpusi. Viņi dzīvoja saules un savas sirds zeltam pa vidu. Gulēja savu egļu vai ozolu gultās. Bļodas no savas pakrastes māla lika uz savu piemājas ošu galdiem. Mugurā vilka savās stellēs pārvērtušos linu. Elpoja savas putnu musturotās debesis. Ēda no sava dārza un lauku augļiem. Visu parasto viņi darīja par neparastu. Viss pelēkais viņiem mirdzēja un viss mirdzošais viņus nepadarīja aklus. Viņi bija ieausti Dievā, Dabā un Darbā kā dzīves šajā, tā viņā pusē. Viņi bija ievērti viens otrā un savas dzīves auda kā vienu seģeni. Viņi bija mūsu senči. Viņu dēļ mēs vēl dziedam. Viņu dēļ vēl ir vērts būt. Nav šaubu, ka viņi BIJA. Šaubas ir, vai mēs vēl ESAM.

pie pusdienu galda
Ganinjsh

Svetita_dzimta

www.blogs.krustaskola.lv