Andra Manfelde - Sirds Pasaka - 25.09.2009

Laura BROKĀNE, NRA, 17.10.2009

Nesen klajā nākusi dzejnieces Andras Manfeldes ceturtā grāmata Sirds pasaka, kas veltīta viņas meitiņai Annai. Grāmatā apkopotas pasakas, kas sarakstītas deviņu gadu laikā. «Ne īsti bērniem, ne īsti pieaugušajiem,» komentē Andra. Grāmatiņu Andra izdevusi «uz savu roku» – no piešķirtā Tukuma domes finansējuma pati sarūpējusi sev palīgus, neslēdzot vienošanos ar izdevniecību. Sirds pasaku rotā arī autores ilustrācijas, kas piešķir grāmatai ļoti gaišu un īpašu noskaņu.

Andra savulaik literatūrā ienāca ar plaši apspriesto grāmatu Adata, kas bija skaudra, autobiogrāfiska narkomānes dienasgrāmata. Vēlāk pēc Adatas motīviem tapa tāda paša nosaukuma Zigmāra Liepiņa muzikālā drāma. Tagad, to atceroties, viņa nedaudz mulst un saka: «Varbūt nav labi rakstīt tik personīgi, bet bezpersoniski taču nav jēgas.» Pārcelšanās uz Tukumu un meitiņas piedzimšana pilsētas ainu vērotāju Andru ir mazliet izmainījusi. Dzejoļi nemaz vairs nerakstoties, viņa atzīstas. Tomēr caur samierināšanos un apstākļu pieņemšanu, viņa spējusi atklāt iepriekš neredzētu skaistumu.

Kad sāki rakstīt pasakas?

Pasakas sāku rakstīt, kad mācījos Lietišķās mākslas koledžā. Tolaik biju iemīlējusies savā zīmēšanas skolotājā, kurš mani par laimi atraidīja. Naudas bija maz, dzīvoju īrētā istabiņā, gulēju raskladuškā un nevarēju iemigt. Jutos ļoti vientuļi – draugi bija tālu, mobilo telefonu vēl nebija. Tad sāku lasīt Antuāna Sent Ekziperī Cilvēku planētu, kurā viņš apraksta, kā abi ar draugu avarējuši tuksnesī, atrod apelsīnu, ko dala uz pusēm, un izdzīvo. Šis stāsts mani ļoti aizkustināja, es pārdzīvoju un raudāju. Asaras atbrīvoja un kļuva vieglāk. Nākamajā dienā aizbraucu pie draudzenes uz Zvejniekciemu, un nolēmu uzzīmēt Ziemassvētku apsveikumus. Sazīmēju ziloņus – vienu, otru, trešo… Un vienā mirklī šis zilonis atdzīvojās. Tā nu es sacerēju pasaku par ziloni – kā viņš no rīta pamostas, ierauga pagalmā sniegavīru un vēlas draudzēties. Šī sajūta bija tik reāla, it kā es staigātu ar ziloni padusē. Iespējams, es kādreiz sarakstīšu veselu Ziloņgrāmatu. Tad, kad zilonis atgriezīsies Rīgas Zooloģiskajā dārzā…

Vai meitiņai Annai lasi priekšā?

Viņa vēl ir pārāk maza – tikai divi gadiņi. Citi uzskata, ka bērnam jau mammas vēderā Bēthovens jāklausās, bet es laikam tā nedomāju. Viņai tagad multenes vairāk interesē. Varbūt vēlāk.

Kāpēc izlēmi izdot grāmatu tieši tagad, tādā grūtā laikā?

Gada sākumā Tukuma dome piešķīra tūkstoš latus grāmatas izdošanai. Es taču nevarētu staigāt pa pilsētu, zinot, ka neko neesmu izdevusi (smejas). Ar izdevniecībām sadarbība neizveidojās, tāpēc nolēmu visu darīt pati. Pati uztaisīju maketu, sarunāju datorgrafiķus, tipogrāfiju. Ja es būtu noslēgusi līgumu ar izdevniecību, grāmata iznāktu tikai nākamgad, bet pati to izdarīju mēneša laikā. Protams, vajadzēja daudz spēka. Jāpiebilst, ka man pašai naudas nebija.

Vispār man ir liels prieks, ka pēdējā laikā esmu spērusi «pēdējā brīža soļus». Šīs grāmatas tāpat kā citas lietas manā dzīvē varēja arī nebūt. Tie ir tādi pēkšņie augļi. Nav jau tā, ka vecākās pasakas tagad man ir kaut kas sirdij tuvs un dārgs, taču es sapratu, ka, ja tagad neizdošu, iespējams, grāmatas nebūs vispār. Septembris man ir īpašs laiks. Šajā mēnesī ir mana dzimšanas diena, Dzejas dienas… Tomēr no otras puses mums tuvojas ļoti dramatisks rudens, kas, iespējams, visu noslaucīs nost. Tāpēc šis bija pēdējais laiks grāmatas izdošanai.

Kāpēc pārcēlies uz Tukumu? Biji taču Rīgas meitene ar kolorītajiem galvaspilsētas tēliem savā dzejā…

Tas simtprocentīgi bija bērna dēļ. Protams, viegli nebija. Es ļoti pārdzīvoju, – kā gan es varēšu bez saviem Rīgas iedzimtajiem – bomžiem un pārdevējām. Taču Tukumā gan man, gan bērnam ir daudzas reizes labāk. Finansiāli vieglāk izdzīvot. Manam tēvam tur ir dzīvoklis. Tipisks padomju laika kastīšu dzīvoklis. Es, protams, nopirku traku Alan Deko lampu, un iekārtoju dzīvokli briesmīgās krāsās, kā domā mans tētis (smejas). Tagad vismaz vairs nav sajūtas, ka dzīvoju kastīšu mājā.

Tur ir diezgan labi. Es varu ar ratiem aizbraukt uz poliklīniku, veikalu, mežu. Netālu no mājām ir avots, ko nodēvējām meitas vārdā par Annas avotu. Mans vīrs, kurš interesējas par ezotēriku, pēc dzemdībām zem egles saknēm apraka placentu. Izrādās, latviešiem par to ir ticējums – meitenēm, lai viņas augtu skaistas, tā jāaprok zem egles, bet puišiem zem ozola. Pēc tam aizgājām uz turieni un ieraudzījām, ka no egles saknēm iztek avots. Tur ir arī ļoti skaista skola, kurā Imants Ziedonis mācījies. Lasīju Nenoteikto biju un sapratu, ka tie ķirši, par kuriem tur rakstīts, izrādās, aug aiz mana loga. It kā šķiet, ka tur nekas nenotiek un ir garlaicīgi; dažkārt negribas to pieņemt. Bet, kad pieņem un samierinies, izrādās, ka tās ir skaistas, labas un auglīgas lietas. Ja ieskatās, baigais skaistums atklājas. Protams, ja man būtu vairāk naudas un es varētu atļauties īrēt dzīvokli Rīgā normālā rajonā, es droši vien dzīvotu šeit, bet pagaidām ir tā, kā ir.

Vai Tukuma tēli neiedvesmo?

Dzejoļi man vispār vairs nerakstās. Šajās Dzejas dienās vēl nopūdelēju, aizbraucu paklanīties un saņemt aplausus… Bet saprotu, ka nākamgad vairs tā nevarēšu, ja neuzrakstīsies dzejoļi. Bet es nevaru sevi piespiest rakstīt. Labāk nerakstīt vispār, nekā sliktus sacerēt. Nedrīkst sevi mānīt, lai nonāktu tajā īpašajā stāvoklī. Droši vien tas ir vides dēļ. (Jānis) Rokpelnis reiz teica, ka ir svarīgi nemainīt vidi un dzīvot tik uz priekšu… Tad jau laikam tiešām Tukums vainīgs (smejas).

Es vairs negribētu rakstīt par liktenīgo mīlu, bet pievērsties garīgai dzīvei. Esmu dvēsele sievietes ķermenī. Dvēselei nav dzimuma. Par to vajadzētu rakstīt. Es virzos uz satikšanos ar Dievu, un tas ir pats svarīgākais. Negribētos tagad – blaukš – un nomirt. Tad dvēsele paliktu nesakārtota.

Kā mainījusies tava ikdiena, kopš piedzimusi Anna?

Dienas paiet ļoti ātri – žviks, un prom. Nemaz nepamanu, kā tas notiek. Tāpēc esmu sākusi novērtēt katru brīvu brīdi. Ļoti priecājos par iespēju, piemēram, vilcienā palasīt. Lasīt tagad sanāk ļoti maz. (Arvja) Vigula grāmatu izlasīju līdz pusei, (Kārļa) Vērdiņa Burtiņa zupu tikai pāršķirstīju. Kad sēžu pie datoru, Anna ir ļoti greizsirdīga, mēģina mani dabūt prom. Tagad viņai sācies blēņu laiks. Paņem manu dārgāko tušu un noķēpā seju, rokas, matus. Bērns dod daudz prieku, bet tā ir pavisam cita dzīve. Radiniece, uz mums skatoties, teica, ka viņai laikam bērnus negribētos (smejas). Bet, kad redzu, kā tas mazais savā mētelītī ar vecmāmiņu iet tālumā, no šī skata vien pārņem liels maigums.

Protams, sievietei pēc trīsdesmit vairs nav tādu spēka rezervju. Jūtu, kā mani spēki izsīkst. Piemēram, man ne īpaši patīk rotaļāties. Labāk nosēdinu viņu skatīties multenes un pati – pa internetu. Bet tās ir labojamas lietas. Es viņu cenšos nekad neatstumt, nekliegt. Galvenais, lai bērns izaugot spēj mīlēt Dievu un tuvāko. Ja es baznīcā klanīšos, bet mājās mīlestības nebūs, bērns to jutīs, un pēc tam uz baznīcu neies. Tas ir pats svarīgākais – lai viņš grib iet uz baznīcu. Dažreiz, protams, ir grūti. Bet toties tagad man ir sajūta, ka es stāvu uz fundamenta, nevis kaut kur karājos gaisā.

Vai nebaiļojies par meitas nākotni? Tagad, kad atbildība divtik liela…

Kādā ziemas vakarā es vannoju mazo un iedomājos par savu vecmāmiņu Annu, kura Sibīrijā izaudzināja sešus bērnus. Viņi dzīvoja māla zemnīcā bez logiem. Man radās jautājums, vai viņa savus bērnus mazgāja tikai vienreiz gadā vasarā. Un es sapratu, ka tas ir pavisam reāli; ka tā varēja būt. Šie stāsti mani ļoti interesē, gribētu tos pierakstīt grāmatā. Es centīšos nokāpt šajā zemnīcā un uzrakstīt grāmatu caur sevi, jo ticu asinsbalss spēkam.

Protams, es uztraucos par to, vai rītdien, būs ko ēst. Šobrīd bērnu uzturu praktiski viena pati. Sapratu, ka man ir īres parāds un es nevarēšu izdzīvot, tāpēc nesen nolēmu braukt prom no Latvijas strādāt zivju rūpnīcā. Bet viņi pateica, ka ar Annu es nevaru braukt. Protams, uzreiz atteicos.

Arī man treknajos gados bija pielipusi šopinga slimība. Iedomājies, cilvēkam, kuram nekad nekas nav piederējis, pēkšņi ir iespēja ņemt visu, ko gribas, un kraut iepirkuma ratos! Bet tagad es saprotu, ka man to visu nevajag. Kad es sāku dusmoties vai baiļoties, es paskatos uz Sibīrijas zemnīcas fotogrāfiju un aizdomājos par to, ka viņi taču tur izdzīvoja. Viņi dzīvoja tika no sasalušiem lašiem, bet mājās nekad nebija lamu vai dzeršanas, tikai saskaņa un mīlestība. Lai piedod man tie cilvēki, kuri mūsdienās atstāj bērnus pie datora vai televizora un aiziet atpelnīt kredītus, bet viņi, manuprāt, ir daudz nelaimīgāki par šo Sibīrijas ģimeni.

Tavi darbi – savulaik Adata, tagad Sirds pasaka, arī dzejoļu krājumi Dievi tranšejas rok un Betona svētnīcas, ir ļoti personiski. Dzejnieks Jānis Rokpelnis reiz raksturojis, ka tava dzeja rodas no «ikdienas puņķiem un asarām». Vai katrs šāds darbs ir kā atskaites punkts personīgās dzīves posmam? Tā ir nepieciešamība?

Es nezinu. Kad darbi iznāk grāmatā, es no tiem pārdzīvojumiem esmu jau distancējusies. Varbūt nav labi rakstīt tik personiski, bet bezpersoniski kaut kā nav jēgas.

Adata daudziem kļuva par pirmo atkarības pasaules atklājumu – latviešu Zoo stacijas bērniem. Pēc tam izjuti, ka esi kādam palīdzējusi?

Kad iznāca Adata, un cilvēkiem tas bija atklājums, man pašai jau bija pavisam cita dzīve un mietpilsoniskas rūpes un raizes. Šogad Dzejas dienās Valmierā man pienāca klāt meitene, kura teica, ka Adata viņai esot Bībeles vietā. Bet, kad es to sarakstīju, viņai taču bija tikai knapi desmit gadiņu! Tajā mirklī es caur laika atspulgu sapratu, ka laikam jau tas bija tā vērts. Es gaidu, kad viņa man atkal atrakstīs, lai varētu pateikt: es tev novēlu, lai Bībele tev būtu adatas vietā.

Kā juties tad, kad Adata pārauga mūziklā? Grāmata tomēr ir personiskāka lieta – tā paredz vienatni un zināmu noslēpumainību. Nebija bail eksponēties? Nenobijies, ka to štampi būs grūti dabūt nost?

Lai mani atpazītu, man būtu jāiet cilvēkiem klāt un jāsaka: es esmu tā, kura uzrakstīja Ja tu man esi (smejas). Protams, dažkārt pārņēma šaubas – esmu sarakstījusi kaut kādas briesmas, un tagad cilvēkiem dēļ tā jācieš. Pēc pirmizrādes nomierinājos un nodomāju, ka nav jau tik traki. Vispār tas viss notika tik pēkšņi! Mani savulaik neuzņēma dramaturgos, un, kad mans kurss beidza bakalauru, man jau bija izrāde uz Nacionālā teātra skatuves. Kaut kā absurdi sanāca.

Prieks, ka izdevās pacelt šo tēmu. Uz teātri aizgāja cilvēki, kuri citādāk nebūtu gājuši. Es nepiekrītu tam, ka Zigmārs (Liepiņš) ar šīm aktuālajām tēmām spekulē. Protams, viņam ir laba oža uz to, kas cilvēkiem šķitīs aktuāls, bet tas nav spekulatīvi. Ja tā būtu, vispār neko nevarētu uzrakstīt. Man librets bija jāraksta no sešpadsmitgadīgas meitenes pozīcijām. Labi, ka es spilgti atceros savus pārdzīvojumus – pirmo mīlestību, kad sēdēju uz mākoņa maliņas un vēlējos, lai mirklis apstājas. Varbūt sešpadsmit gados tas jāpiedzīvo līdz kaulam, lai pēc tam varētu iznest ārā šādā veidā.

Man šķiet, tu vienmēr esi turējusies savrup no literātu kaislībām, kurās netrūkst arī intrigu un profesionālas skaudības, un paņēmusi no tā visa tikai labāko…

Es laikam nesēžu pareizajā vietā (smejas). Vienmēr visu uzzinu pēdējā. Kādas intrigas? Kā gan es varētu nedraudzēties, piemēram, ar Ingu Gaili vai Ingu Ābeli? Protams, es dažkārt esmu jutusies vientuļi, taču stundām vai dienām ilgi dirnēt Teātra bārā, man nekad nav ne gribējies, ne sanācis. Ir forši ar visiem satikties, piemēram, Prozas lasījumos vai Dzejas dienās.

Tavā dzejā bieži vien parādās sievietes, ļoti dažādas…. Ko tev nozīmē sievišķība?

Tas ir ļoti grūts jautājums. No vienas puses sievietei vienmēr sekos tas, ka viņa bija tā, kura iekoda ābolā. Sieviete ir tuvāk zemei, dabai, asinīm, ļaunajam – vairāk pakļauta kārdinājumam. Viņa ir vājāks radījums ne tikai tāpēc, ka nevar panest smagu somu, bet arī tādēļ, ka pakļaujas sliktām ietekmēm. No otras puses viņa var izdarīt ļoti daudz. Vecajā Derībā sievietes nedrīkstēja būt pravieši, bet, kad vīri kļuva vāji, viņas par tiem kļuva. Tagad vīrieši ir vāji un mums pašām daudz jāiznes. Caur sievieti atnāk pazušana, bet caur Dievmāti Mariju – glābšana. Sievietē abas šīs lietas ir līdzās. Tās abas var notikt. Tikai sieviete var kļūt par māti.

Es agrāk domāju, ka pēc narkotikām man vairs nevarēs būt bērni. Man šķita, ka tā jau esmu tikai es. Tā droši vien bija mazticība. Arī, kad biju stāvoklī, domāju, ka neesmu pelnījusi veselu bērnu. Nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani. Bet, kad viņš piedzima – ne zils, ne sarkans, ar abām rokām un kājām…. To jau nevar izstāstīt. Tas ir jāpiedzīvo.

Dosjē

ANDRA MANFELDE

-Rakstniece, dzejniece.

-Dzimusi 1973. gadā.

-Apguvusi tēlnieces specialitāti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā.

-Pirmās publikācijas 2002. gadā žurnālā Karogs.

-2004. gadā uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā.

-2005. gadā saņēmusi Ojāra Vācieša prēmiju par dzejas krājumu Tranšejas dievi rok

-2005. gadā iznācis autobiogrāfiskais romāns Adata

-2006. gadā iestudēta muzikālā drāma Adata

-Par manuskriptu betona svētnīcas 2008. gadā saņēmusi Annas Dagdas balvu.

www.blogs.krustaskola.lv