k.dimiters_2009Pirms pārpublicēju “Patiesās Dzīves” tekstu, gribu norādīt uz trim aplamībām tā ievadā:
1) mana sieva Līga nekad dzīvē nav strādājusi par bārmeni bijušā Planetārija kafejnīcā ar iesauku Dieva auss;
2) no Krimuldas prom devāmies nevis “šā gada vasarā”, bet 14 gadus agrāk;
3) nekad “publiskajā telpā” neesmu “sūdzējis grēkus” – zināmā gadījuma dēļ atļāvos liecināt par šo laikmetu un apsēstībām, ar kādām tas mēdz dāsni un ar mēdiju vislielāko atbalstu dalīties (arī ar mani).  K.D.

INTERVIJA Kaspars Dimiters
Sandra LANDORFA
Patiesā Dzīve  Nr.19 , 25.septembris 2009

Viņš ir izaudzis no ļoti spēcīgām saknēm, aktieru Vijas Artmanes un Artura Dimitera ģimenē. Līdzās mantotajam radošajam garam Kasparam bija arī daudz brīvības. Radošu profesiju ģimenes jau atšķiras no citām – bērns tādās aug kā radošā laboratorijā, starp gudrām sarunām, piepaceltā emocionālā gaisotnē, taču – ko tur liegties – bieži tādās trūkst miera, stabilitātes, varbūt pat veselīga mietpilsoniskuma. Kā teicis Hermanis Hese – katram Stepes vilkam vajag pavisam vienkāršu, mietpilsonisku mammu, kas rūpējas par puķēm un zupas katlu. Arī aktieriem, protams, tas viss ir, tikai – citās proporcijās un izpausmēs.

 Kaspars ātri vien sajuta sevī vēlmi uzrunāt tautu. Brīvība cilvēkā nereti mīt kopā ar spurainumu, un tāds viņš gribēja būt – Kaspars kļuva par dziesminieku jeb bardu. Princesīte, Mana Āfrika, mana Antarktīda (kuras joprojām skan radio ēterā), un iepretim – dzēlīgas, atklātos tekstos runājošas dziesmas, kas daudzus gan kaitināja, gan smīdināja, jo ir, ir tajās gan labs humors, gan asprātība, gan dzēlības.

Kaspars neslēpj, ka jaunībā gājis cauri smagam bohēmas periodam. Drīzāk – pati par sevi tāda radoši liderīga dzīve ir samērā viegla, taču tās mieles, kas sakrājas no izdzertā vīna daudzuma, tās esot dubļu smagumā. Bet Kaspars vēlējās mazgāties tīrs. Interesanti un zīmīgi, ka bohēmas iecienītajā vietā – kafejnīcā Dieva auss, kura atradās planetārija, tagad – Pareizticīgo katedrāles, telpās, viņš satika savu nākamo sievu – Līgu. Viņa Dieva ausī strādāja par bārmeni. Viena no šķīstīšanās iespējām ir nemālēt sevi un savu pagātni baltāku, nekā tā ir, atklāti runājot par saviem klupieniem un vēlēšanos piecelties. Bet ir vēl cita iespēja – pasniegt roku tiem, kas līdzīgi tev atrodas dubļos. Arīdzan to Kaspars darīja. Krimuldā nodibināja Krusta skolu, kurā patvērumu gadu garumā atrada daudzi: alkoholiķi, narkomāni un citādi no ceļa nogājušie. Daži gan neizturēja un atgriezās bedrē, bet daudzi izķepurojās. Šķiet, vēl tagad ļaudis Kasparu piemin ar labu vārdu.

Tomēr vairākums Kasparam pārmet paštaisnumu un tolerances trūkumu – ka pārāk skaļi un bieži vicinās ar Dieva vārdu, ka uzbrūk minoritātēm, ka pieprasa tautu, valsti finansiāli atbalstīt viņa ģimeni, ka atļaujas (maigi izsakoties) slikti izteikties par Latvijas valsti, piemēram, Krievijas televīzijā… Tāds viņš ir – līdz galam vaļā. Vismaz – tāds vēlas būt. Par Kaspara parādsaistībām (ja vien ir gribēšana) var līdzpārdzīvot visa Latvija. Par to regulāri vēsta mediji, un arī pats Kaspars neslēpj – sūra māksliniekam iztikšana. Šā gada vasarā Kasparam un Līgai Dimiteriem no Krimuldas nācās atgriezties Rīgā, un tagad viņi īrē mazu dzīvoklīti Pārdaugavā. Kaspars publiskā telpā ir arī sūdzējis grēkus, jā – pēc ilgāka laika atkal esot norāvies, pāris mēnešus lietojis alkoholu. Taču sieva Līga pazudušo dēlu (vīru) ir saprotoši pieņēmusi, un nu viss labi. Abu dzīvoklītī ir iekārtots altāris, kurā lūgties.

Jaunākās ziņas – Kaspars pa šo gadu uzrakstījis libretu jaunai muzikālai izrādei – Vadonis. Par Kārli Ulmani, taču arī te neiztika bez skandāla. Neilgi pirms Vadoņa pirmizrādes sabiedrību sašūmēja jaunā rakstnieka Nila Saksa paziņojums un iesniegums Ekonomikas policijai – jo, lūk, Kaspars Dimiters esot piesavinājies viņa darbu, un labākajā gadījumā to varot nosaukt par kopdarbu. Kaspars šādai versijai nepiekrīt.

Taču, lai kā tur būtu vai nebūtu, Kaspars nenoliedzami ir spilgta personība. Un nenoliedzami talantīga. Dziesminieka liktenis jau tāds esot – publiski sāpēt, publiski dzelt – bezzobainajiem šļupsti vien sanāk… Bet Kaspars kož.

Jūs Zigmāram Liepiņām esot teicis – tagad tāds laiks, kad pieprasīta varētu būt izrāde par Kārli Ulmani. Kāpēc tā domājat? Kāds ir šis laiks – jums un tautai?

Kopš Atmodas mēs strauji sākām zaudēt personības. Padomju laikā tie bija dzejnieki – Vācietis, Ziedonis… un no barikāžu virsotnēm likās: nu beidzot par personībām varēsim dēvēt arī politiķus. Taču agri nācās vilties. Sarkanais kapitālisms kādreiz bija iespējams tikai specveikalos un specteritorijās, taču nu varu pievākušajiem postboļševikiem par viņu zonu kļuva visa Latvija. Vispirms jaunā sistēma iznīcināja tautas saimniecību. Jo kolhozu kolektīvisms ierastajā veidā nenozīmēja tikai slikto, cilvēki bija pieraduši saimniekot arī kopīgi. Šai pieredzei vajadzēja dot jaunu saturu, kvalitāti – taču to iznīcināja. To neizdarīja personības, to paveica visbezpersoniskākie ļaudis. Arī šie zēni, līdzīgi komjauniešiem un čekistiem, bija no savējo vidus. Astoņpadsmit gadus Saeimu pēc Saeimas tauta cerēja tribīnē ieraudzīt personības, taču velti. Tās bija tikai tievākas vai resnākas personas. Kārlis Ulmanis bija astoņu valdību vadītājs – personība no pirmās Saeimas līdz pēdējai. Vienīgais, kurš spēja apvērst sava laika mēreno boļševiku haosu un pierādīt, ka latviešu tauta var uzvarēt gadsimtos iepātagoto mazvērtības izjūtu. Viņš ļāva cilvēkiem noticēt, ka tauta var būt vienota, patstāvīga. Tagad Latvijā atkal notiek tas pats, ko cilvēki piedzīvoja no 1929. līdz 1933. gadam. Atkal ir tā pati haotiskā situācija politikā, kas toreiz noslēdzās ar vadonisma laikmeta sākumu (politologi to sauc par autoritārismu, taču šī terminoloģija piederas bankrotējušās liberālās demokrātijas postboļševikiem). Es jau pašā Atmodas sākumā nojautu, ka padomju materiālisms bija tikai sagatavošanas periods. Laboratorijas peļu radīšana vēl nežēlīgākam eksperimentam, kad no vienas savienības būra tikām pārdzīti jaunas savienības būrī, lai jau daļēji aptumšoto tautas jēgu zaudētu pilnībā.

Kādu jūs Ulmani atklājāt pats sev?

Beidzot viņu atklāju arī kā cilvēku. Līdz tam viņš man nozīmēja teiksmainas leiputrijas ķēniņu, par kuru no vecākiem un viņu draugiem biju dzirdējis daudzus stāstus, kurus mana atmiņa mitoloģizēja. Līdz idejai par izrādi viņš man bija cienījami tāls personāžs, taču, iebraucot šā cilvēka dzīves pretrunīgajās liecībās, viņš man kļuva aizvien godājami tuvāks. Ulmanis bija gan politisks mesija, gan upuris. Klasiska shēma – triumfs un Golgāta.

Vai izprotat šādu, privātās dzīves, upuri idejas vārdā?

Nē. Ar prātu to varu tikai mēģināt iztēloties. Taču saprast nevaru. Tas ir jāpiedzīvo. Bet piedzīvot to var tikai tas, kam ir tāds aicinājums. Mēs visi varam būt tikai viņa upura kvalitātes vērtētāji no malas. Un tas ir nepateicīgs uzdevums, jo tik viegli ir ļauties vīzdegunībai, paviršībai, necilvēcībai. Tas pat ir absurds uzdevums, jo nevaram pat iedomāties, kāds bija viņa laiks, kādi bija tā laika apstākļi un cilvēki. Spriežot kaut vai tikai pēc Virzas Straumēniem vai Brigaderes Dievs. Daba. Darbs, tie bija pavisam citi cilvēki.

Vadonis. Vai stāsts ir par varoni?

Vadonis ir stāsts par Kārli Ulmani. Varonība parasti izpaužas kritiskā brīdī, rīcībā, kas seko pēc īsi un pēkšņi pieņemta drosmīga lēmuma par uzupurēšanos. Ulmanis lēmumus pieņēma ilgstoši un pacietīgi. Tieši varonības trūkumu viņam pārmet. Varbūt pamatoti, taču man nav gala sprieduma tiesību kā boļševiku skolas vēsturnie
kiem. Bet apvērsuma naktī, kad pat armijas ģenerālis Balodis nervozēja bez apstājas, Ulmanis bija mierīgs, pat omulīgs.

GRIBU BŪT MĒMS

Kā jūs domājat – ko cilvēkā rada ambīcijas?

Manī tās rada pārliecību. Gribu būt mēms un rāms kā visi, no visas sirds vēlos nelēkt uz publiskās telpas ecēšām, taču, kad redzu – cits neviens to neizdarīs, neiekliegsies, neuzspridzinās to lietu, neizturu un eksplodēju. Ulmaņa ambīcijām bija ilgtermiņā rūdītas atziņas un ideāli. Viņam nebija vētrainas jaunības un bohēmas pieredzes, pēc kā lielākas vai mazākas brūces jālaiza visu mūžu. Viņš bija dzimis Tautas Saimnieks. Es – tikai dziesminieks. Tātad iedvesmas cilvēks. Taču, kad tā ierodas, neesmu apturams. Merkantilāki mākslinieki to vērtē kā negatīvu īpašību. Esmu absolūti neekonomisks vārsmotājs. Mani ienākumi ir tikai garīgi – es liecinu par to, kas uz sirds, un no tā gūstu gandarījumu. Pat ja suņu rejas skan daudz ilgāk un skaļāk par manām dziesmām vai rakstiem.

Vai patriotisma sajūta cilvēkā attīstās ar gadiem? Vai tā kļūst pieaugušāka?

Latvijas patriots biju jau padomju laikā. Manā mājas lapā krustaskola.lv ir dziesma Tāda dzīve, ko lai dar’, kas sacerēta 1975. gadā, kuras dēļ uz diviem gadiem tika aizliegta pat manu estrādes dziesmu atskaņošana. Savu senču Latviju, kā arī laiku līdz tās dibināšanai es atklāju grāmatās, ko no emigrācijas bibliotēkām man sagādāja vecāki. Mūsu bibliotēkā bija vissvarīgākais – sākot ar pirmās brīvvalsts izdevumiem,  Atpūtām un beidzot ar žurnāliem Jaunā Gaita. Bet, kad redzēju, kā pēc neatkarības atgūšanas mēs mērkaķa ātrumā sākam ienīst un postīt savu tēvzemi, mans patriotisms ieguva latentu formu un es ieniru ilgās pēc Debesu Tēvzemes – Baznīcā. Nostiprinoties šai atziņai, ar katru dienu jutu pieaugam svelošu smeldzi par visu, ko ar mūsu valsti un tautu dara paši latvieši. 2002. gadā man piešķīlās Ulmaņa fenomens. Pēc kā nāca tāda kā nacionālisma atmoda sirdī, tomēr vairāk gan tas ir patriotisms. Tad kāds man lika Zigmāra virzienā izmest šo domu par aktuālo Ulmaņa izrādi – ticu, ka tas bija vai nu pats Ulmanis, vai viņu tik ļoti savas tautas mīlēšanā svētījušais Dievs.

Kā jūs komentējat incidentu ar Nilu Saksu?

No manas puses tas nav incidents. Ja izdaru aplamu izvēli un pēc uzsāktas sadarbības mēģinājuma izlemju to neturpināt, man taču ir tādas tiesības, vai ne? Pie samaņas nācu, kad palasījos Nila Saksa (īstajā uzvārdā – Konstantinova) man uzdāvināto romānu Nopietnie nolūki. Pats esmu grēcinieks, tomēr nekad neesmu atļāvies rakstīt, “kā vecis ņem priekšā veci” aprakstīt, kā sabrauc Noru Ikstenu, tulkot un izdot Sātana Bībeli un vēl pieteikt ideju izdot anālā seksa rokasgrāmatu. Zinu, ka zināmās aprindās tas ir cool, taču ar tādu cilvēku turpināt sadarbību… Vienā mirklī kategoriski vairs nevēlējos. Man taču ir tādas tiesības? Vai tiesības ir tikai Nilam Konstantinovam? Arī valkāt pavisam cita cilvēka – Nila Saksa – vārdu, lai ar to parakstītu savus literāros varoņdarbus? Tā visam kopīgi iesāktajam es pārvilku krustu un libretu veidoju no jauna. Visvairāk šajā darbā man palīdzējis izrādes režisors Edmunds Freibergs, kuri dramaturģijai deva padziļinātu rakursu Libreta veidošanā palīdzēja arī Ināra Slucka, Zigmars un vēsturnieks Indulis Ronis Bet nav jau noslēpums, ka mūsu valstī tiesa aizstāv perversu ideoloģiju paudējus, un ja šī tiesa lems, ka Nilam Konstantinovan pienākas kāda daļa Vadoņa autorības, es no savējās atteikšos. Pilnīgi. Tas vai nu ir mans darbs, vai nav. Ulmaņa pagodinājumam veltīto drāmu no Nila Konstantinova literārās orientācijas esmu pasargājis. Finansiāla aprēķina man nav. Jau dekādi esmu Kredītreformas melnajā sarakstā visās disciplīnās esmu parādā bankām un cilvēkiem. Un ja man šo dzīvi lemts nodzīvot kā ubagam un parādniekam, es pieņemu to. Zinu, ka mani bērni jau ir prātīgāki par mani un ar ideālismu sirgs mazāk azartiski. Nekāda tiesas mani nebiedē, un arī advokātus sev nemeklēšu.

MANAS ATKARĪBAS

Sirdsapziņa esot Dieva šūpulis cilvēka dvēselē. Vai jums nākas kaut ko darīt arī pret savu sirdsapziņu?

Tikai tajās reizēs, kad atļaujos nonākt līdz krīzei, pēc kuras seko mani ilgstoši un smagi vajājoši atkarību recidīvi. Taču vienmēr to dziļi nožēloju un ticu, ka mans Kungs Kristus mani izglābs. Paļauties uz sirdsapziņu vien ir slideni. Ja Dievs nav Tas, kas tajā atspoguļojas, tad pat sirdsapziņa var kļūt par greizo spoguli.

Vai nākas ciest no citu cilvēku sirdsapziņas trūkuma?

Tam nepievēršu savas sirds uzmanību. Kas jāpacieš no kāda vai kādiem, tas jāpacieš. Esmu diezgan jau rūdīts. Nekad arī nevēršos pret kādu šā “kāda” dēļ. Ja notiekošais ir tikai cilvēka personīgā darīšana, nevaru būt viņa tiesnesis. Taču, kad runa ir par vienas vai otras ideoloģijas pārsūknēšanu no Rietumu kanalizācijas rezervuāriem uz Latvijas vēl salīdzinoši tīrajiem ūdeņiem, tad gadās, ka nepažēloju arī kādu ruporā pārvērtušos tipāžu.

Kas pēdējā laikā ir īpaši sarūgtinājis?

Nekas īpašs. Tas pats, kas dekādēm. Tautas mazspēja pretoties politikas un mediju zombējumam. Arī līdz saknēm dziļā degradācija, ko panākusi televīzija un popkultūra. Latviešu tradicionālā kultūra un tās vēstures aktualitāte ir pilnīgi iznīcināta. Dziesmu svētki nav rādītājs. Vairākums tajos ir skatītāji. Koristi vēl atgriežas savos pulciņos, bet skatītāji – atpakaļ pie visiem vienādajiem televizoriem un īpaši debilai publikai domātās visiem vienādās politinformācijas.

Un iepriecinājis?

Priecājos, ka pieaug mani dēli un mazmeitiņa Estere. Priecājos, ka vecākais dēls Jēkabs mīl latviešu senatni, dabu, savu ģimeni, ka viņš ir lielisks galdnieks un namdaris, ka šovasar iemācījās pat lubiņu jumtu likt un no Grundzāles uz Ieriķiem pārveda 120 gadu vecu pirtiņu. Priecājos, ka Stefans joprojām uzraksta kādu dzejoli, ka ir daudz gudrāks un iekšēji brīvāks par mani, ka nav jaunībā satraumēts. Priecājos arī, ka viņš sava tēva un mātes publiskās performances uztver pareizajā, ne mediju interpretētajā skatījumā. Priecājos, ka mani bērni, neraugoties uz laikmeta demoralizēšanos un sabiedrības aizvien lielāko nonākšanu hroniskas apsēstības stāvoklī, tomēr turas pie Baznīcas, nezaudējot pasaulē sen zaudēto svētuma kritēriju – katra cilvēka augstāko radošo sasniegumu mērķi.

ŠAUJ AR SVINA, NE GUMIJAS LODĒM

Kurš ir jūsu visintīmākais, personiskākais darbs?

Vispersoniskākās ir manas balādes. Tajās skan visa mana dzīve ar visiem tajā piedzīvotajiem aplauzieniem un pacēlumiem.

Kādās proporcijās jūsos ir cinisms un romantika?

Publicistikā cinisms ir līdzeklis jeb svins. Ar gumijas lodēm nešaudos. Romantika ir manas dzīves dziļākā ādere. Ticu, ka rimšos un Dievs man dos spēku atgriezties vairāk pie dabas un daudz dziļāka radoša darba gan ar sevi, gan ģitāru.

Vailds ir teicis, ka prieki ir paredzēti skaistai miesai, ciešanas – skaistai dvēselei… Kā jūsos ir vairāk – prieka vai ciešanu?

Prieks manī vienmēr ir skumjš. Un arī tad gaišums tajā ir tikai tas, kas manī iespīd caur ticības šauro lūku. Ciešanas ir vairāk kā līdzcietība. Šodien redzēju kādu bezpajumtnieci, kas bija tērpusies kārtu kārtās un lakatos kā pasaku karaliene. Viņa knapi tipināja pa Stabu ielu, spīdēja saule, un man viņa likās skaistāka par grezno skatlogu, kuram tajā brīdī viņa gāja garām. Mīlu ubagus. Jo pats tāds esmu.

Atskatoties uz savu dzīvi, varat teikt, ka esat veiksminieks?

Esmu veiksminieks, jo Kristus mani izredzēja, lai es Viņam ticētu. Nesanāk jau pārāk kvalitatīvi, tomēr cenšos.

Vai jums ir daudz draugu, kuri jūs saprot? Kas ir šie cilvēki?

Ar ticību visiem izdabāt nemāku un nemaz netaisos. Tāpēc arī draugu nav daudz – sieva, dēli, mazmeitiņa, Zigmars, māsa un viņas meita, mūsu naivists Jurītis un dzejniece Andra Manfelde, mākslinieks Reinis Dzudzilo, priesteris Jānis Kalniņš. Tāds kluss, taču vienmēr dzīvi dzirdīgs draugs mūsu ģimenei jau ilgi ir arī Viesturs Koziols. Bez viņa nebūtu vismaz piecu manu balāžu albumu un piecu Stefana dzeju grāmatu. Bet visvairāk man ir neredzamo draugu. Par tiem albumā Puisēns aizlido man ir pat balāde Mani neredzamie draugi.

Kā jums sācies šis rudens? Vai esat no jauna iedraudzējies ar Rīgu?

Ar Rīgu vienmēr esmu bijis draudzīgs. Sevišķi ar saulrieta Rīgu. Bet šajā dzīves posmā – Rīgu no Pārdaugavas puses. Dzīvoju Krišjāņa Barona sētā, uz bijušās Dārtas ielas – tā sauca viņa sieviņu. Tagad šo ielu dēvē par Smiļģa ielu – muzejs atrodas ielas sākumā. Mīlu vakarus Rīgā, kad uz velosipēda pārvietojos pa tiltiem… Un tomēr mana sirds turpina sapņot par patveršanos mežā. Tur joprojām ir mana Krusta skola. Tikai mana. Taču vissvarīgākās man Rīgā ir baznīcas, kurās patveros pilnīgi no visa. Arī no savām ambīcijām, provokācijām un pat balādēm. Jo Dievam vissvarīgākā ir mana dvēsele. Un manai dvēselei vissvarīgākais ir Dievs.

PatDzive_labots_01 PatDzive_labots_02 PatDzive_labots_03 PatDzive_labots_04 PatDzive_Liga_Kaspars_2005 PatDzive_labots_05 PatDzive_labots_07 PatDzive_labots_08 PatDzive_09 PatDzive_labots_10
Foto: Rojs MAIZĪTIS, Ludmila OSIPOVA, Viesturs KURMIS, no personīgā arhīva

www.blogs.krustaskola.lv