bauska_alfaVērtējot Latvijas šodienas situāciju, diemžēl nākas pārdomāt lietas arī galīgi garlaicīgā formā. Nekā atraktīva un skandaloza… Un tomēr.

Vērojot pastāvošo demokrātiju darbībā, instinktīvi salīdzinot to ar piedzīvoto totalitārismu un izvērtējot kā padomju, tā demokrātijas iekārtu sekas, rodas visdažādākās pārdomas. It kā jau nav slikti, ka šodien var visu to, ko nevarēja LPSR laikos. Lai gan nebija arī nemaz tik slikti, ka LPSR laikos šo to nedrīkstēja, ko tik pārspīlēti nu drīkst Latvijai uzurpētā demokrātijas režīma laikos.

Demokrātijai pēc definīcijas būtu jābūt tādai varai, kas valsts dzīvi ļauj noteikt tautai. Lai gan… tāds utopisks ievibrējiens šai mājienā. Vai lielākajā daļā viens otram sveši un vienaldzīgi cilvēki var savai valstij nodrošināt visiem vienādi iedomātus panākumus? Turklāt oficiāli taču nepastāv nekādu ētisku atskaites punktu šai sistēmā, kas garantētu aptuveni vienādu izpratni par to, kas tad ir labs un kas ļauns. Grūti iedomāties, kādiem burvju māksliniekiem būtu jānonāk pie varas, lai labi būtu visiem, lai tauta būtu droša, ka no morāles atbrīvotās demokrātiskās iekārtas ideoloģija garantēs to, ka parlamentārieši nebūs zagļi, mantrauši un nesavtīgi upurēsies tos ievēlējušās tautas labā.

Deputātu izvēlēšanai pamatojama jēga būtu tad, ja tā notiktu nelielā kolektīvā, kurā ļaudis viens otru pazīst. Kā jēgu pamatot, izvēloties tautas pārstāvi no milzu bara, kas pārredzams vienīgi statistiski? Un jo lielāks un savstarpēji svešāks bars kādu ievēl, jo ievēlētā atbildība taču kļūst mazāka un nekonkrētāka.

Jo ievēlamā persona vēlētājiem atsvešinātāka, jo lielāku nozīmi iegūst reklāmas kampaņas, kas ievēlamo mākslīgi pūlas padarīt personīgi tuvu katram, kas ar to sastopas vienīgi pie TV ekrāna. Kampaņu veiksmi nosaka nauda. Jo tā lielāka, jo lielāka garantija, ka ar to saistītā persona vēlēšanās uzvarēs. Līdz ar to par demokrātisku dēvētā sistēma reāli kļūst par oligarhisku iekārtu. Vara nonāk lielākos finansu resursus kontrolējošo rokās un tie ar savu parlamentāro menedžeru starpniecību valsti vada un plosa atbilstoši tikai savām ekonomiskajām interesēm.

Parlamenta līmenī pozīcijas un opozīcijas starpā notiek nemitīgs aukstais karš. Arī uzvarētāji šai karā vienmēr ir vai nu opozīcijas, vai koalīcijas partijas, taču nekad neuzvar tauta. Pret to pagrieztā izkārtne ar uzrakstu “demokrātija” ir tikai širmis, kura aizsegā izspēlēt nekontrolējamas oligarhu ietekmes sfēru spēlītes, savā labā izmantojot valsts administratīvos un finansu resursus. Daži cilvēki un to pārstāvētie ekonomiskie klani nosaka visas tautas likteni. Vēlēšanas, satversme, tiesas u.tml. fīčas ir tikai demokrātiskuma iespaida radīšanas rituālās maskas, kuru uzdevums ir piesegt aiz šīm maskām notiekošos notikumus, kurus tautā mēdz dēvēt arī par ekonomiskiem noziegumiem.

Pēc pēdējās divās dekādēs piedzīvotā visi esam sapratuši, ka vajadzība pēc tautas ir tikai priekšvēlēšanu vai referendumu kampaņās un ka ar vārdu “demokrātija” maskējusies liberālisma diktatūra aizstāv vienīgi maksātspējīgo ekonomiskās intereses un bezdievības visatļautībai atbilstošu antiētiku.

Ideāli jau būtu, ja demokrātija radītu un eļļotu mehānismus, lai lielākajai sabiedrības daļai savstarpējo konfliktu būtu pēc iespējas mazāk. Taču Latvijas variantā visiem jau sen skaidrs, ka vispirms tiek aizstāvētas dažādu nelielu uzskatu grupu intereses, konfliktsituāciju spriedzi lielākajā sabiedrības daļā tikai briedinot.

Demokrātijas pamatvērtība ir indivīda brīvība. Tomēr ne tāda, par kādu gadu tūkstošos runā reliģijas (brīvība no grēka, no nezināšanas, no nepilnības u.tml). Demokrātija padarīta par pāri visu ideoloģiju dambjiem plūstošu politisku relatīvismu. Tajā aizliegts parādīties jebkādam absolūtismam. Demokrātija gatava pieļaut jebkādas politiskās hameleonu rotaļas, lai tikai kādam nerastos aizdomas par cilvēka visu vēlmju, tieksmju, alku un interešu brīvības ierobežošanu. To, ko piedzīvojam šodien, Ž.Ž.Ruso jau pavēstīja savā asiņainajā laikā: “Ja kāds atteiksies pakļauties kopējai gribai, tāds ar visu politiskā organisma varu tiks piespiests pakļauties, un tas nozīmē, ka tādu piespiedīs būt brīvam ar varu.” Pazīstamais vācu jurists J.Izenzee to ilustrē šādi: “Brīvības pieņemšana piespiedu kārtā nozīmēs to, ka radikālā demokrātijā cietumu sauks Libertas.”

Platons demokrātiju uzskatīja par nākamo korumpētāko pārvaldes sistēmu tūlīt pēc tirānijas. Aristotelis demokrātiju vērtēja kā viszemāko likumīgas pārvaldes formu ar visizteiktākajām tendencēm pāraugt tirānijā. Šī vērtējuma tradīcijā domu turpina arī dižais Gēte: “Nekas tā neatbaida, kā vairākums, jo tas sastāv no spēcīgu līderu saujiņas, no blēžiem, kas piemērojas, no vārguļiem, kas asimilējas, un no masām, kas kustas tiem nopakaļ bez mazākā priekšstata par to, ko tās vēlas.”

Latvijai ir neliela un bēdīga demokrātijas pieredze, tāpēc mēs vēl nespējam būt brīvi no nevajadzīgas bijības tās priekšā, kā arī no ilūzijām, ka šī pārvaldes forma ir vispilnīgākā. Mēs nespējam būt brīvi kā Čērčils, lai šo sistēmu novērtētu no malas: “Demokrātija – tā ir briesmīga pārvaldes forma, ja neskaita visas pārējās.” Čērčils to teica laikā, kad demokrātijas labums varēja būt apšaubāms, taču diktatūru ļaunums bija acīmredzams.

Un tomēr, mūsdienu demokrātijas pamatlicēji labi apzinājās, ka galvenos lozungus nozaguši reliģiju sfērai – brīvība, vienlīdzība, taisnība, cilvēkmīlestība u.tml. Lai šos jēdzienus pilnībā privatizētu, sekulārajiem demokrātiem nācās savus lozungus pierādīt  arī laicīgajā dzīvē. Rezultātā pasaule iepazina nežēlīgu koloniālismu, nebeidzamus modernos karus, totalitārus režīmus, rasu diskrimināciju un ekspluatāciju. Reliģijām nozagtie jēdzieni dzīvē neienācās, taču bezdievīgo demokrātu vidū pieauga naids pret reliģijām jelkādā to formā.

Oficiāli totalitārisma formas noliedzot, demokrātiskie rietumi ar ASV priekšgalā savus ārpolitiskos mērķus sen īsteno ar neslēpti totalitārām metodēm. Allaž pie varas tikušie Latvijas demokrāti no šīs pieredzes mācās. Ar šāda tipa piespiedu metodēm esam pakļauti kā Briseles, tā Vašingtonas un nu jau atkal arī Maskavas uztieptās “brīvības” diktātam.

Demokrātija kā politiska iekārta ir padarīta par elku, ko pakļautajām tautām liek pielūgt Dieva vietā. To apliecina arī sekulāri policejiskās varas varmācīgo paģērējumu uzspiešana rietumu baznīcām – sodomītu laulāšana, sodomītu priesterība, sodi par kristīgas attieksmes paušanu pret šīm parādībām utt.

Baznīcai kā institūcijai nav jāatdarina pasaule un kaislīgi jājaucas politikā, taču nācija bez reliģijas izdzīvot nav spējīga. Turklāt ticīgi ļaudis no valsts pagaidām vēl nav šķirti. Tieši tie vislabāk jūt un zina, ka arī mūsu tauta bez sava vēsturiski ētiskā kodola lemta iznīcībai. Aizvien pieaugošākos apmēros to arī pierādām. Ja neatgriezīsimies pie mūsu tautas garīgajiem pamatiem, diskusijas par to, kāda demokrātija mums derīgāka – parlamentārā vai prezidentālā, būs bezjēdzīgas.

Kaspars Dimiters
23.09.2009

www.blogs.krustaskola.lv